28.11.18

Ugis Brikmanis

Ērmaņu muižas iedvesmotāji
Uģis Brikmanis
(1956 - 2018) 

 Režisors

Ar savu dziesmu svētku vīziju, mūsdienīgu saturīgumu, pamatotu domu dziļumu, bezkompromisa kvalitātes pamatīgumu Uģis izveidoja mūsu kopējās apzināšanās ceļu XXI gadsimtā. Mūsdienīgas Dziesmu svētku paradigmas radītājs.

Patiess patriots, dedzīgi idejisks, neuzpērkams. Kompetents skatuves un ekrāna režisors, jaunu brīvdabas objektu apguvējs, scenogrāfs, aktieris, dzejas izpratējs (reta mūsdienu spēja), tehniskais direktors, gaismu un skaņas tehnikas un mākslas praktiķis – viss vienā Leonardo laika universālā personībā – Uģis Brikmanis.
Īstā laikā un vietā, unikāls.

Man ir bijis tas gods radoši strādāt kopā ar Uģi Brikmani daudzos projektos – skaņu albumos, dziesmu svētku un citos lieluzvedumos, jaunu lieldarbu tapšanā, „Pagānu gadagrāmatas“ uzvedumos Latvijā un Austrālijā (saredzēt un sajust arī Uģi tuvplānā kājām mērojot ceļus atpakaļ uz viesnīcu Melburnā). „Piesaukšana“ bija īpašs notikums, audiovizuāla prezentācija, kurā Uģis godināja, pats noskandēja visus Lāčplēša ordeņa kavalieru vārdus. Visus un katru atsevišķi.

Lai arī tieši Ērmaņu muižā mums neiznāca satikties, tomēr muiža no Tevis saņēma un saņem caur mums Tavu Gaismas Meistara (vai pat – Gaismas Bruņinieka!) principialitāti - garīgumam, saturam, pēctecībai, cieņai. No Tevis smeltā iedvesma, nepadošanās, meklējumi, arī pret straumi - mūsu darbos dzīvo tālāk.


Uģim Brikmanim -

Uģis Prauliņš
(28 XI 2018)


Uģis Brikmanis. Brainstorming @Deglaviela40. Foto: (c) 2005 Gunta Andersone

IZLASIET: 

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/ugis-brikmanis-in-memoriam.a288878/

26.11.18

Augusts Sukuts

(1947-2017) 
Ērmaņu muižas atjaunošanas atbalstītājs un iedvesmotājs


Ar savām idejām un pārdrošību parāvi mūs visus līdz. Savulaik Tu izrāvi studentus no lekcijām un devi mums kinofestivālu „Arsenāls“, sava laika fenomenu: kurā visu dienu varēja kā burvju pasaulē ielūkoties aiz Dzelzs Priekškara. Mūsu Atmoda būtu savādāka, ja nebūtu Augusts Sukuts ar domubiedriem un Arsenālu.

Vizionārs Augusts iespēja arī uzbūvēt māju savā ideālajā vietā – pie kalna, kur vēju kustība neielaiž vasaras apstulbinošo svelmi, tikai negants pēkšņs vējš četros(?) pēcpusdienā katru dienu ieradās un saraustīja terases krēslus un visu kas tur atradās – pat šis ir Markesa cienīgs elements. Kaislīgs Bunuela talanta cienītājs, mājas Kinozāles seansi netika izlaisti gandrīz nevienu vakaru – un vienmēr tas bija kāds jaunums no mūsdienām vai pagātnes ko pacietīgi skatīties. Un pēc tam to atcerēties uz gadiem. Jaudīgi un būtiski.

Arī ceļojumos pa Spānijas karaļvalsti – vai Estramadura, vai Basku zeme – vienmēr atradās (īstenībā, Augusta rūpīgi izprojektēti un paredzēti) dārgumi, nepopulāri un atmiņā paliekoši, nozīmīgi.

Augusta pārrunas ar dārznieku Andreasu (šeit Augusts atļāvās alus bundžiņu vīna vietā): – „Andreas, nu neapgriez tos krūmus – tu saki – tā kā visiem – bet tā tu nogriez man visas skaistās tējas krūma ziedus uz ko skatīties“. (UP red.)

Augusts Sukuts un pianists Edgars Tomševics Ērmaņu muižā 2016. g. 14. maijā. Foto (c) Atis Prauliņš
Augusts Sukuts Ērmaņu muižā 2016. g. 14. maijā. Foto (c) Atis Prauliņš

Augusta Sukuta sapņu māja Katalonijā, Spānijas karaļvalstī
Denia

Ceļā. Klostera ieeja.

Augusts Sukuts, Inga Prauliņa. Radošas sarunas.
Extramadura? (c) 2014 Inga Prauliņa

Augustam Sukutam par godu 2016. g. pie Ērmaņu muižas tika iestādīts Amūras korķkoks Phellodendron amurense - atmiņās par Estramaduras brauciena korķozolu birzīm un vīna vakariem.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Augusts_Sukuts


Augustam bija liels sapnis - atjaunot Ērmaņu muižā zudušās ērģeles. Mēs to kādreiz izdarīsim. Un veltīsim arī mūziku mūsu lielam iedvesmotājam Rīgā, Ķeipenē, Ērmaņu muižā.



Inga Prauliņa. Eizenšteina stacija Ķeipenē. 2014.
Ķeipene. Torii. Eizenšteins. Foto (c) 2014 Inga Prauliņa













23.5.17

Hermannshof - Ērmaņu muiža. Timeline.


Ērmaņu muiža. VĒSTURISKS PĀRSKATS 

Alūksnes novads (Malienas pagasts) LV-4359, Latvija.
Oriģinālais nosaukums: Hermannshof.
Citi nosaukumi: Ērmaņa muiža, Hermaņa muiža, Ērmaņmuiža, Ehrmana m., Ērmaņi u.c.

Ērmaņu muižas teritorija atrodas purvainā Pededzes mainīgās gultnes līdzenumā – Alūksnes augstienes Malienas pauguraines austrumu nogāzē 150 m v.j.l.

Apkaime intensīvi ir apdzīvota jau pirms-krustnešu laikā: Netālu atrodas Kopmaņu (2 km), Luņķu (3 km) senkapi. Tuvākie pilskalni: 211 m augstais Siseņu pilskalns (7 km), Alūksnes pilssala un Celensku pilskalns (15 km).

~650 - ~1100 Vikingu ēra 

VIII gs. līdz ar Vikingu/Varjagu ekspansiju iekšzemes ūdensceļos Alūksnes teritoriju iekaro baltu ciltis. Uz Alūksnes ezera salas ir seno latgaļu pils, tā ietilpst tālaika Atzeles (arī Atzalis, Adzele utt.) valstī. Pamazām Vikingu aktivitātes saplūst ar mūsdienu Krievijas areāla cilšu bajāru interesēm, rodas kņazistes ar valdniekiem, kas nosaka sitāciju reģionā.

~1050 tiešā Skandināvijas vikingu migrācija mazinās.
1111 Atzelei uzbrūk Novgorodas kņazs Mstislavs Vladimirovičs, šajās cīņās ar latgaļiem cieš neveiksmi.
XII gs. vidū Rietumromas pāvests organizē krusta karus pret pagāniem Zviedrijā, vācu spēki pārņem ūdensceļu kontroli Baltijas jūrā, nodibina Hanzas savienību 
1163 Hanza Nogorodā nodibina kantori ar noliktavām un Sv. Pētera baznīcu. 
1180 Atzelē iebrūk Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais, piespiež Atzeli maksāt Novgorodai meslus. Ap šo laiku jau tiek pieminētas Austrumromas baznīcas Ludzā, Jersikā, Tālavā.
1184 Meinhards - Meinhard of Segeberg: „Dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē arī saņēmis no viņa dāvanas, minētais priesteris drosmīgi stājās pie Dievam tīkamā darba, sludinādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā“.
1191/1192 Novgorodas kņazs Jaroslavs Vladimirovičs ieņem Tartu un Otepē pilis.
Vikingu pēcteču - Rurikīdu dinastijas pārstāvji, ķēniņi šī laikaposma pilīs ir  brāļi Visvaldis (Jersika) un Vetseke (Koknese un Tērbata).  

1224 - 1561 Livonija

1201 dibina Rīgu, 1202 Zobenbrāļu ordeni, ar kuru ciltis sadarbojas kopīgiem spēkiem pret citām ciltīm. 
XIII gs. sāk. Atzeli (Terra Agzele) pakļauj Zobenbrāļu ordenis (1202 - 1237) jeb Kristus Bruņinieku brālība (vācu: Schwertbrüder, latīņu: Fratres militiæ Christi Livoniae), cisterciešu bruņinieku-mūku ordenis abata Teoderiha no Turaidas izveidots pēc franču Templiešu ordeņa parauga Rīgas bīskapa Alberta fon Bukshēvdena uzdevumā no vācu rekrūšiem. Uz baltajiem apmetņiem bija attēlots sarkans krusts un zobens.
Atzelē 6 novadi - Gaujene, Alūksne, Purnava, Bērzene, Abelene & Abrene, tās teritorija līdz pat Mudes upei.
1224 Pēc Tērbatas pakļaušanas visa Livonija tiek pasludināta par tieši atkarīgu no (Rietum-) Romas Katoļu (Vispārējās) baznīcas un iekļauta Svētās Romas impērijā. Pēc Terra Agzele dalīšanas Zobenbrāļu ordenis iegūst Alūksnes un Gaujienas zemes (Purnava, Bērzene, Abelene & Abrene - bīskapijai).
1236 Saules kaujā Lietuvieši un zemgaļi pilnīgi sakauj zobenbrāļus. 1237 ordeņa atliekas pievienojās Vācu ordenim un izveido tā vietējo atzaru - Livonijas ordeni.

1284 Alūksne pieminēta Pleskavas I & II hronikās kā „Alyst“ un „Volyst“.
1341~1342 Vācu ordeņa Livonijas atzara mestra Burcharda Dreilēvana/Dreilēbana vadībā Alūksnes salā nojauc seno koka pili un uzbūvē mūra komtura pili un varenāko - Marienburgas cietoksni ordeņa valdījumu A robežā. Pirmais komturs 1341-1346 ir Arnolds fon Fītinghofs (lat: Arnoldus de Vitinghove) no Vestfālenes, vēlāk Tallinas (Rēveles) komturs, 1359–64 Livonijas ordeņa mestrs. Alūksnes muižas īpašnieku dzimtas priekštecis. Fītinghofu ietekme ir pastāvīga Latvijas vēsturē līdz pat Latvijas brīvvalsts nodibināšanai. Vēlāk cits dzimtas pārstāvis 1401–1413 ir Livonijas ordeņa mestrs: Konrad von Vietinghof.
1481, 1482, 1485, 1501 Marienburgas cietoksnis noder par patvērumu kņazu uzbrukumos.
1494-1535 mestra Valtera fon Plettenberga laikā panākts zināms Livonijas uzplaukums un stabilitāte. 
1521 ierodas Rīgā & Sv. Pētera bazn. sāk sludināt Andreass Knopkens: sākas Reformācijas kustība (protenstantistu nemieri).
1530 Nikolajs Ramms sastāda pirmo garīgo dziesmu krājumu latviski, pārtulko baušļus.

1550 Pazeminās gada vidējā temperatūra (līdz 1800.), sākas "mazais ledus laikmets".
1550 Sebastiāns Minsters savā Kosmografijā raksta, ka viņi, latvieši, skaņās un saskaņās lietājot tikai vienu balsi. Sebastiānam Minsteram dziedāšana atgādinājusi gan žēlīgu vilku kaukšanu, gan kliegšanu.
1558-1560 Livonijas karš. 1560. g. pavasarī Alūksnes pils padodas Kurbska vadītajam Ivana Bargā karaspēkam. Krievu karaspēks paliek Marienburgā līdz kara beigām.
1561 Livonija nokļūst Lietuvas pārvaldībā kā Pārdaugavas hercogiste. (Rīga paliek brīvpilsēta). Muižniecība iegūst "Sigismunda Augusta privilēģiju", kas nostiprina dzimtbūšanu (zemnieki nedrīkst atstāt muižu, tos var pirkt un pārdot, muižnieki var spriest tiesu - "kakla tiesa", utt.).
XVI, XVII gs. rakstos par tipisku vilkaču darbības zemi tiek dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija.
1582 ar Jam-Zampoļskas miera līgumu Alūksne pāriet Lietuvas-Polijas kopvaldījumā. Miera līgums saglabājas līdz 1605 .g. Polijas invāzijai Maskavā.

1629 – 1721 Zviedru Vidzeme 

- Zviedru Livonija (zviedru: Svenska Livland)

1625 Marienburgas / Alūksnes pilsnovadu ieņem zviedri. 
Alūksnes pilsnovada zemju (iesk. Ērmaņu muižas teritoriju) īpašnieks kļūst zviedru karavadonis Gustavs Horns (1592-1657), kurš tās saņem dāvinājumā no Zviedrijas ķēniņa Gustava Ādolfa.
XVII gs. beigās zemes un muižas nonāk kroņa - Zviedrijas valsts rīcībā (muižu redukcija). (TBC)
1638. g. kadastrā minētas Alūksnes pilsmuižas: (no Ērmaņu muižas netālās) zemnieku sētas 'Gribažas', 'Vēršas' (Jaunanna). 1638 arklu revīzijā uzskaitīti vīri: Alūksnes pilsnovadā 74,6% = pastāvīgie iedzīvotāji (t.sk. somugri - leivi, Võru dienvidigauņi utt.), 6,3% - Vidzemes ārnovadnieki, 4,4% - ienācēji no Kurzemes hercogistes, 12,1% - krievi, 0,3% - lietuvieši, 0,5% - somi, 1,6% - poļi un 0,2% - zviedri.
1627 un 1641 sarakstos kopā ar Marienburg, Alt & Neu-Annenhofiem, Malup & Catharienenburg Charlottenburg, Kalnemoise & Ottenhof;
1656 II Ziemeļu karā Marienburgas cietoksni iekaro krievi, kas pārvalda to līdz 1658. g. un vēlāk  izmanto kā cietoksni karā pret Poliju - Lietuvu līdz 1661. g. to atdod zviedriem.

Ērmaņu muižas teritorija šai laikā ir 'vecās' Marienburgas (cietoksnis uz salas un pilsētiņa Alūksnes ezera krastā pretī mūsdienu Alūksnes centram) pilsnovada sastāvdaļa.

Ērmaņu muižai uz Austrumiem tuvākā (8 km) - Babeckas muiža (Babetsky, Babcoski u.c., arī Kobramoise, Kobrtatshof) redzama Zviedru laiku kartēs: 1640, 1648, 1659, 1662, 1663, 1670. g. (Babeckas muižā nākamie Ērmaņu muižas nomnieki un īpašnieki Praules strādāja un dzīvoja ap 1906 - 1913. g.). Babeckas muižas teritorijā - Bejā 1933. g. dzimis ievērojamais fotogrāfs Gunārs Binde. 

1640 Babeckas muiža

 Babotski 1670-80 tie gadi. Marienburga (Aluksne) joprojām neskarta uz salas un ezera ziemeļu krastā
XVII gs. beigās zināms uzplaukums, par ko liecina:
1683 uzceļ pirmo koka baznīcu Opekalnā un pirmo skolu zemnieku bērniem, ierīko kapus. Baznīcas vietu izraudzījis un Opekalna draudzi no Alūksnes nodalījis Ernsts Gliks. Ja 1683 Alūksnē Glūks atrod tikai 12 dievgaldniekus, tad jau XVIII gs. dievgalda pretinieku skaits ir daudz mazāks.
„Glika ozoli. 1685 – 1689” simbolizē Vecās Derības un Jaunās Derības pārtulkošanas laiku.
1688 un 1734 Ērmaņu muiža XIX gs. dokumentos minēta kopā ar visām Marienburgas pilsnovada muižām + Ilsen, Doremoise, Alswig.

1700 – 1721 Lielais Ziemeļu karš


1702 iet bojā Marienburgas (TBC) un citi Latvijas cietokšņi, visas zemnieku mājas ar to infrastruktūru - Šeremetjeva vadītā Krievijas karaspēka uzbrukumā.
Gūstā tika aizvesti visi Valkas un Alūksnes pilsoņi, arī Alūksnes luterāņu mācītājs Ernsts Gliks ar savu ģimeni, tai skaitā audžumeitu Martu, Latgales (pēc citiem avotiem Lietuvas) zemnieka Samuela Skavronska meitu, kura vēlāk kļūst par Krievijas carieni Katrīnu I (1684-1727).

1711 kartē Ērmaņu muižai vistuvākā austrumos - Babkoski (Babecka) ir viena no muižām, kas izdzīvojusi Ziemeļu karu:
Babkoski (Babecka) 1711
Babkoski ~1720

1721 – 1918 Krievijas impērija

Vidzemē / Livonijā pēc kara (ir nopostītas gandrīz visas ēkas, zemnieku sētas un pilis ar tālaika laikmetīgo artilēriju, skat. Šeremetjeva ziņojumu, TBC) un mēra seko 50 gadu ilgs grūts atveseļošanās periods. Tukšajās teritorijās ienāk iedzīvotāji no ārzemēm – Kurzemes hercogistes (Polijas - Lietuvas vasaļvalsts), Krievijas impērijas, Latgales (Polijas - Lietuvas Inflantija) u.c.

Ērmaņu muižas teritorija (nav zināms vai XVII vai XVIII gadsimtā mūsdienu Ērmaņu muižas vietā atradušās kādas ēkas, XIX gs. statistiskajos dokumentos Ērmaņu muiža pieminēta kā vienība XVII gadsimtā) joprojām ietilpst Marienburgas pilsnovadā: Hermannshof, Livland (Wal/c/k), Kirchspiel Marienburg.
Gadsimta pirmajā pusē pilsnovads, visticamākais, ir Krievijas valsts īpašumā un reizēm dokumentos atrodamas norādes, ka jau tajos gados to rentē Fītinghofu ģimene.

Hermann Friedrich Vietinghoff-Scheel  (1670-1746)


Pēckara Alūksnes un citu novadu (Gulbene) centru atjaunotājs un attīstītājs.

1710 Hermans Frīdrihs f. Fītinghofs (viņa tēvs, Otto Friedrich no Kosses, tagad Viitina, arī kalpojis zviedru dienestā, jo Vidzeme, tāpat kā visa Livonija bija Zviedrijas sastāvā) Zviedrijas armijas rotmistrs, pāriet Krievijas armijas dienestā. 1711 apprec Helmersenu.
1715 Gulbene vēl ir kroņa muiža, to nomā H. Fītinghofs, kurš bija no jauna uzcēlis visas ēkas.
1715 pavasarī (Gulbenē) aptrūkās maize, zemnieki ēd pelavas un zāli.
No 1710. g. Alūksnes muižas nomnieks ir Krievijas valsts slepenpadomnieks, kādreizējais zviedru rotmistrs Hermans Frīdrihs f. Fītinghofs (1670-1746 Solitūdē, Rīgā). „No 1735. g. palicis akls, atbrīvojās no saviem amatiem un varēja piegriezt lielāku vērību draudzes garīgai dzīvei. Lai paceltu izglītību, viņš licis pagādāt no Rīgas labu skaitu ābeču un uzdevis skolotājiem sameklēt pa zemnieku mājām skolēnus“. 1737. g. risinās konflikts starp viņu un bēdīgi slaveno mācītāju Gleihu.
Mācītājmuižas stāvoklis Alūksnē 1724: nopostīto ēku vietā uzceltās jaunās ir taisītas no sliktiem baļķiem un nekārtīgi: bēdīgā stāvoklī. Līdz 1730-to g sāk te uzceltas jaunas, kas vēl 1748. g. labas. 
Igauņi Apukalnā katķisma pārbaudījumā turas līdz latviešiem, bet Gaujienā jau uzrāda vājākas zināšanas un īpaši viņiem pārmet skriešanu ārā no baznīcas, tiklīdz mācītājs kāpjot no kanceles (Bvp 1748). Tīri igauniskās Harglas filiāles atdalīšana no Gaujienas 1723. g. ir vienīgais gadījums, kad jaukto draudžu labā tika kas paliekams izdarīts. 
1727.g. Alūksnes draudzē 200 māju, Zeltiņā 64, Apukalnā (Laicenē) 166. Alūksnē māc. Mullers sprediķo 2 svētdienas, 3- Laicenē, ceturto Zeltiņā.
1725-50 HermannFr: Kortenhof (Белява) gekauft um 1725, verkauft 1750). OHvV-S: auf Kortenhof mit Ahrenshof u. Lelle-Land (1725-1750). Bes.: Zwischen 1750 und 1780 bis ... Lettin, Pastorat Marienburg. Otto H. v.V.-S.: Marienburg (vor 1750). Schloß Marienburg gekauft um 1750.
1737 Hermans Frīdrihs f. Fītinghofs kļūst par Krievijas kroņa slepenpadomnieku.
Hessenhof (gekauft 1742). 
1742 Alūksnē uzcelta draudzes skola(arī Gaujienā). Vispārējais noskaņojums: 1742. g. pavasarī gaujienieši no dziesmu un lūgšanu grāmatām demonstratīvi izrāvuši lappuses ar baušļiem, tēvreizi (it kā hernhūtiešu iespaidā?). 1743. g. brāļu draudzes aizliedz un tās darbojas nelegāli 'pagrīdē'.
†Elizabete Helēna dz. Helmersena (1684-1745) (Elisabeth) Helena von Helmersen.
†Krievijas valsts slepenpadomnieks Hermanis Frīdrihs fon Fītinghofs (1670-1746 Zolitūdes muižā, Rīgā).
1750 Gulbenes mžā saimnieko plkv. Fītinghofs.

1750. gada 18. decembrī Marienburgas pilsnovadu ar visām muižām Krievijas ķeizariene Elizabete I uzdāvina savas mātes - Katrīnas I 'dzimto' novadu savam atbalstītājam valsts apvērsumā nākšanā pie varas 1741. g. 6. decembrī - Krievijas impērijas kancleram grāfam Voroncovam (1714-1767[?!]) (kurš, iespējams, nekad nav apmeklējis šo savu īpašumu).

Oto Hermanis fon Fītinghofs (1722 - 1792) 

Ērmaņu muižas teritorijas un visa Alūksnes pilsnovada īpašnieks

Drīz Marienburgas pilsnovada attīstība (iespējams, jau no 1750.g.) saistās ar izcilā sava laika sabiedriskā darbinieka, līdz šim ievērojamākā kultūras mecenāta Latvijas vēsturē brīvkunga Oto Hermaņa fon Fītinghofa - Šēla (Šīla?) / Otto Hermann von Vietinghoff genn. Scheel / darbību. O. H. f. Fītinghofs-Šēls ir Katrīnas II slepenpadomnieks, Krievijas impērijas senators, Rīgas dižnamu - Vāgnera zāles (t. i. Muses nama) cēlājs, Rīgas teātra un simfoniskā orķestra uzturētājs, masonu ložu pārraugs. (TBC)
Pēc vēl nepārbaudītām ziņām, Fītinghofi ir īrējuši (vai turpinājuši īrēt no iepriekšējiem laikiem kā kroņa muižu) Voroncova īpašumus arī kopš 1750-tiem gadiem.
Tuvējās muižas - 1725-1750 Kortenhof (Beļava) ar Ahrenshof un Lelle-Land ir minētas kā (tolaik vēl pavisam jaunā) Otto Hermaņa f. Fītinghofa īpašums. 1750 Gulbenes mž-ā saimnieko plkv. Fītinghofs.

Brīvkungs - Freiherr Otto Hermann von Vietinghoff-Scheel (vai: Vietinghoff, genannt Scheel) dzimis 1722. g. Livonijā - Zolitūdes (Solitude) muižā Rīgā. Tēvs: Hermann Friederich v.Vietinghoff-Scheel ir zviedru virsnieks, kurš pāriet [tāpat kā viņa izcilie laikabiedri īri no Limerikas Rīgas ģenerālgubernators feldmaršals Peter v. Lacy un vēlākais Vidzemes ģenerālgubernators George von Browne (1698-1792), kurš, savukārt, minēts Minhauzena piedzīvojumu stāstos kā ģenerālis (pēc nostāstiem, viņam tiešām esot bijusi smaga galvas kara trauma)] Krievijas dienestā. Māte: no Helmersenu dzimtas.

1736. g. (14 g.v.!) students Marburgā. 1740-tos gados (?) Krievijas armijas virsnieks: Feldmaršala Lasī flīģeļadjutants, piedalījies kaujās Persijā; Imperatores Elizabetes I laikā (1741-62) piedalās kampaņās pret Zviedriju un Prūsiju. 1755.g. militārās karjeras beigas (~32 g.v.), atgriežas Rīgā.

23 Okt.1756 Otto dzīvojot tēva Zolitūdes muižā pie Speķupes - 1 jūdzi no Rīgas pilsētas apprec komtesi Annu Ulriku Minihi /Anna Ulrike Gräfin MÜNNICH/ (1741-1811): apveltīta ar labu sirdi, spēju vadīt mājsaimniecību, radoši ekonomēt un rīkoties ar finansēm. Skaista un darbīga, veiksmīgi realizē savu muižu ražojumus. Neskatoties uz spožo sabiedrību, daudz veltījusi laiku savu bērnu audzināšanā. (TBC)

1753 (citur -1761) Pēc Zanes Gailītes grāmatas - Otto Fītinghofa mājas orķestra kapelu vadījis Rīgā iebraukušais Johann Gottfried Müthel (1728-88) izcilais vācu komponists, taustiņinstrumentu virtuozs. Along with C.P.E. Bach, he represented the Sturm und Drang style of composition. Johana Sebastiana Baha pēdējais skolnieks, 1767-88 Pētera baznīcas ērģelnieks.

Slepenpadomniekam no Rīgas līdz Pēterburgai ir vairāki privātie rezidences punkti.
1759 īrē Ikšķiles muižu, uzceļ tajā atrodošās armijas daļu vajadzībām atsevišķu māju. 1795. g. pēc Rīgas būvmeistara Kristofa Hāberlanda (Haberland) projekta un vadībā uzbūvē jaunu kungu namu, lielu mūra ēku ar mansarda stāvu. Baroka celtnes arhitektūrā jau var saskatīt klasicisma iezīmes. 

1742.g. iegādāta Hessenhof (nosacīti - pusceļā starp Ērmaņu muižu un Alūksni, netālu no VecAnnas). 1746.g. mirst Otto tēvs, kādreiz Zviedru rotmistrs, Krievijas valsts slepenpadomnieks Hermanis Frīdrihs f. Fītinghofs (1670 - 1746 Solitūdes muižas īpašnieks Rīgā).
1755 Otto H.v.V. beidz militāro karjeru, atgriežas Rīgā 1756. g. Rīgas Sv. Jēkaba baznīcās salaulājas ar Annu Ulriku dz. fon Mīnihu.

1758 Ērmaņu muiža XIX gs. dokumentos minēta kopā ar Marienburg, Alt & Neu-Annenhofiem, Malup & Catharienenburg Charlottenburg, Kalnemoise & Ottenhof. 
Pauls Kampe vēl min citus īpašumus: iesp. Nēķena muiža (netālu no Alūksnes) Nötkenshof (seit 1766), Kr. Wenden, Renningshof (vor 1756- vor 1790). Citur minēts, ka 1750 - 1780 Fītinghofam 
pieder Lettin (Litene) un Pastorat Marienburg. 1754-84 Hessenhof, Kr.Walk, u.Kosse (OHvV-S).

1762. g. atgriežas Elizabetes I Sibīrijā izsūtītais (līdzīgi kā Kurzemes hercogs Bīrons), Katrīnas II atbrīvotais, reabilitētais Annas Ulrikas tēvs, leģendārais karavadonis Burhards f. Mīnihs - Anna Ulrika kļūst Katrīnas Lielās ordeņa Dāma, 1763. g. Ernstam (!) Mīniham Katrīna II (Lielā) uzdāvina Gulbenes mž. (1763 celtā Vecgulbenes Baltā pils: itāļu neorenesanses villas paraugs).

1764. g. Katrīnu II ceļā pa Vidzemi pavada ģenerālgubernators Brauns (George v. Browne), nākamais Otto un Annas U. meitas Annas Margarētas vīratēvs. (TBC: Vienna & Beethoven). Katrīna nakšņo pie Helmerseniem pie Raganas [šis ir atsevišķs stāsts par Otto mātes ģimeni un arī par Minhauzena sievas Jakobīnes ģimeni: TBC!

* 11 Nov 1764 Rīgā? piedzimst Otto meita Barbara Juliane - nākotnē Eiropā slavena politiķe, sabiedriskā darbiniece, rakstniece, mistiķe utt. Netālās Koses muižas (tagad Viitina, Igaunijā) TBC

1765 Fītinghofa Marienburgas pilsnovada platība = 110: ar Liteni, Kalnmuižu, Aswick [sic], bet nav minēta Ērmaņu muiža (Hermannshof). Nötkenshof (Некене) (gekauft 1766), citur Kreis Werro - EE.
†1767 M. Voroncovs, arī Münnich. * 1767 piedzimst Otto Hermaņa dēls, nākamais īpašnieks un Alūksnes pils ansambļa un parka izveides pabeidzējs - Kristofs Burhards fon Fītinghofs-Šēls: (Christoph) Burchard (1767 Riga – 7. Apr. 1829 vai 17.apr. 1828 Marienburg), Krievijas ķeizara (Pāvila I galma) kambarkungs - Kammerherr, Maltas krusta hofmaršals.

* 1769 Rīgā(?) piedzimst (Anna) Annette Margarethe (1769-1803 Vienna?), nākamā Bēthovena skolniece, kurai komponists veltījis savus darbus. Viņas vīrs Johann Georg von Browne bija izcilā komponista patrons tā daiļrades sākuma posmā - 1790-tajos gados, kam, iespējams, bija izšķirošs faktors komponista daiļrades attīstībā un liriski dramatiskā stila izveidē. TBC

1770-80... Zemnieku nemieri plašā apvidū (arī Alūksnes apkaimē). TBC
1771 Zemnieku baumas, ka poļu nemiernieki iebrukuši Latgalē un atcelšot dzimtbūšanu, Latgales pierobežas. arī Gulbenes zemnieki atsakās iet muižas darbos. 1776/77 nemieri, hernhūtiešu atbalstīti, arī Alūksnes apkaimē.

Nekronētajam Livonijas ķēniņam Otto Hermanim v.F. - 30 lielsaimniecības, pirmais vīna producētājs Livonijā. Ādas un linu pārstrādes uzņēmumi, ēkas celtas ar tālaika labākajiem arhitektiem, būvmeistariem un materiāliem.
18.gs 2.p. Alūksnes pilsnovada īpašnieks O.H.f.Fītinghofs pie Ievednes ietekas Pededzē uzbūvē Vārnas dambi: ūdensdzirnavas ar sudmalām (Mahlmühle) un zāģētavu (Schneidemühle), vara kaltuvi (Kupferhammer): Jaunanna veidojas kā pusmuiža. 

1772. g. kartē iezīmēta Ērmaņu muižas vistuvākā – 'māsas' muiža Annenhof (Vecannas mž) [5 km uz R], netālu uz R: Hessenhof (iesp. īpašumā no 17... TBC)
Hermannshof, Kroppenhof u. Gr.- u. Kl.-Jungfernhof (seit 1774. g.): kādā dokumentā minēts, ka no 1774.g. Ērmaņu, Kropes un LielJumpravas & MazJumpravas muižas ir Otto Hermaņa f.Fītinghofa īpašumā (arī Pauls Kampe).

1777.g. Fītinghofu visas ģimenes Lielā Eiropas tūre. Vecākajai meitai nepieciešama dziedniecības iestāde Hamburgā. Eiropas spa iestādes un augstākā sabiedrība. Ziema - Parīzē (deju stundas Julianei Barbarai tālākajā dzīvē tās būs nozīmīgas!), pēc tam pāris mēneši Anglijā. Pilis, parki, sabiedrība. Iespaidi visam mūžam visai ģimenei, Otto Hermanim un Burhardam - jaunās Marienburgas sapņu areāla radīšanā.

Par Otto Hermaņa lielo nozīmi un ieguldījumu liecina īpaša Katrīnas II Lielās dāvana - Kanovas vāze [Antonio Canova (Italian: [anˈtɔːnjo kaˈnɔːva]) (1757–1822) - an Italian neoclassical sculptor, famous for his marble sculptures. Often regarded as the greatest of the neoclassical artists, his artwork was inspired by the Baroque and the classical revival, but avoided the melodramatics of the former, and the cold artificiality of the latter.] TBC

1778 Otto Hermanis pasūta un finansē Rīgas pilsētas bibliotēkas un sava teātra (kas ir viens no labākajiem vācu teātriem Eiropā, tobrīd - visā pasaulē) pārbūvi - to veic sava laika izcilākais būvmeistars Livonijā Kristofs Hāberlands (1750 – 1803). Pēc citiem datiem: 1782 Oto Hermanis fon Fītinghofs uzceļ pirmo stacionāro Vācu teātri Rīgā.
Ещё тайный советник вызвал в Ригу музыканта Конрада Фейге (1757-1818), ставшего здесь директором концертов и оперы. 1787-90 побывал не только в Риге, но и в Петербурге, Ревеле, Дерпте, давая частные и публичные концерты.

Hermannshof (Эрмане) (gekauft 1780, verkauft 1872)
Līdz šim pieņemtā versija: 1780. g. Voroncovs (1714-1767!) /vai valsts?/ pārdod Fītinghofam Marienburgas pilsnovadu ar visām tā muižām (lai gan daudzos dokumentos minēti arī citi gadskaitļi); var pieņemt, ka Fītinghofs ir, iespējams, rentējis Marienburgas pilsnovadu tāpat kā spirta dedzinātavas, ādu ģērētavas, zirgaudzētavas Salaspilī/Holm un visā Livonijā.

1781. g. Otto Hermaņa f. Fītinghofa ģimene:
Johann Christoph Brotze: Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente 
University of Latvia Academic Library http://www3.acadlib.lv/broce/
[1] Otto Hermann von Vietinghof genannt Scheel ... [1781; der Schattenriß;].
[2] Deßen Gemalin Anna Ulrica Gräfin von Münnich [1781; der Schattenriß].
[3] Dorothea Helena Friderica von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].
[4] Barbara Juliana von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].
[5] Burchard Christoph von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].
[6] Anna Margaretha von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].

1780-tos gados top Fītinghofu oāze starp Pēterburgu un Rīgu - jaunā Marienburga (mūsdienu Alūksnes pilsētas vēsturiskais centrs) Alūksnes pils ansamblis
1781-1788 baznīca (baroka pāreja uz klasicismu; projekta autors & būvnieks: sava laika ievērojamākais Rīgas arhitekts, būvmeistars Kr. Hāberlands), 
Ozolkoka pils (arhitektoniski stilistiski revolucionārā villas tipa formā), gājusi bojā
Pils dārzs un parks (pastaigu un izpriecu mežs), kas 19. gs. sākumā kļūst par visplašāko retumu stādījumu kolekciju Vidzemē.

1780 Otto H. v. Vietinghoff kļūst par Krievijas senatoru.
1788. gadā Katrīna II ieceļ Otto par Krievijas Valsts medicīnas kolēģijas direktoru: HptDir. d. Reichsmedizinalkollegiums in St. Petersburg (1788-1792). Fītinghofi pārceļas uz Pēterburgu, 1788-90 uzbūvē savu namu Pēterburgā - Admiralitātes prospektā pēc Kvarengi (Giacomo Quarenghi) projekta.

Alt- u. Neu-Annenhof, Doremoise, Ilsen, Lubahn, Alswig Schluckum, Kalnemoise u. Ottenhof (seit 1780) // Malup (seit ca. 1780). 1754-84 Hessenhof, Kr. Walk, u. Kosse (OHvV-S): Barbarai?

No 1789 pieder arī Vec-Gulbenes un Litenes muižas. 1797. g. Otto sieva Anna Ulrika (feldmaršala, grāfa Burharda Kristofa fon Mīniha meita) ieķīlā Vecgulbenes, Litenes, Blomes u.c. muižas.

1791. g. Otto Hermaņa f. Fītinghofa bisti marmorā veidojis tobrīd pasaulē, iespējams, izcilākais franču tēlnieks Jean-Antoine Houdon (pazīstams ar radītajiem domātāju, prezidentu un ķēniņu - Didro, Ruso, Franklina, Vašingtona, Džefersona, Luija XVI un Napoleona Bonaparta krūštēliem).

1792 Viljbreht kartē (krievu val.) – Бабецки, (ir arī Hessenhof pie maza ezeriņa), bet nav Annas muižas:
1791.g. Grāfa Mellina kartēs: Der Walcksche Kreis (Valkas apriņķis); gezeichnet v. L. A. Graf Mellin, gestochen (iegravējis) von Carl Jäck, Berlin 1793. Ērmaņu muižas 'māsa' Vecanna / Alt Annenhof (ceļš iet pāri upei, kas nāk no ezera vai 2, uz kuras dzirnavas) – iezīmēta neliela (kā netālu “Skujeskalns” [šodienas “Skujukalns”] mājas), arī Mahlup (8 km no Ērmaņiem): neliela + dzirnavas, Jaunanna - ar Kaparāmuru: Neu Annenhof ar “Kupferhamer” un “Mahl und Schneide Mühle”; Babetzky un Bayenhof (mūsdienu Bejas dz.) abas ar dzirnavām – kā Alswig, Goldbeck (Kolberk M.), Fianden (Lahzberga M.); Marienburga – 200 W (verstis) no Rīgas:
Marienburgas pils kompleksa ieceres autors - Otto f. Fītinghofs savu karjeru un dzīves ceļu noslēdz 1792. g. Pēterburgā kā Katrīnas II uzticības persona, mūža nogalē izveido vienotu Krievijas impērijas veselības iestāžu tīklu.


Burchard Christoph von Vietinghoff genn. Scheel (1767 - 1828)
 Marienburgas pils kompleksa un parku izveides pabeidzējs 
Ērmaņu muižas idejas autors un īpašnieks 1792 - 1828

Otto Hermaņa fon Fītinghofa - Šīla iesāktos darbus turpina viņa dēls - Burhards. 1784. g. studējis jurispudenci Strasbūrā un Getingenā. No 1790.g. nākošā cara Pāvila I (1754–1801) kambarkungs Pavlovskā, kur pietiekoši gūst iespaidus Marienburgas pils parka iekārtošanas pabeigšanā. Galmā pavadītais laiks deva Fītinghofu bērniem iepazīties, tikties un izveidot draudzību ar nākošajiem monarhiem - sava laika apgaismoto Aleksandru I.

1792. gadā Burhards pārņem tēva Oto īpašumus Livonijā. Šai laikā Burharda māsa, ievērojamā politiķe un rakstniece, pirmā Latvijas romāna "Valerie", izdots Parīzē 1804.g., autore Barbara Juliane de Krüdener (1764-1824) dzīvo Berlīnē un citās Eiropas pilsētās, jaunākā māsa Anna Margarēta fon Brauna (1769-1803), Ludviga van Bēthovena skolniece - Vīnē).

Burharda dzīvesbiedre ir Katrīnas II Lielās galma dāma Katarīna Elizabete Šarlote (1776-1843) no fon Līvenu dzimtas (kurai, visticamākais, senas līvu/lībiešu saknes). 1795. gadā viņas mātei, Šarlotei fon Līvenai (1742-1828) ķeizariene Katrīna II, kā savu mazbērnu audzinātājai, nodeva mūža lietošanā Mežotnes muižu (pils celta 1797-1802, arh. Kvarengi, celtniecības darbus vada pats, no Berlīnes atbraukušais, Berlics). Pāvils I Mežotnes muižu padarīja par Līvenu dzimtas īpašumu un 1799. gadā viņiem piešķīra mantojamu grāfu titulu.

Burhards pabeidz tēva Otto un savu ieceru realizāciju Marienburgā (Alūksnes vēsturiskais centrs): Lielā klēts (1793), Ezermalas pils (1793-94), Palmu māja (1802), Alūksnes parka arhitektūras sīkformas: Obelisks ar īpašu ierakstu tēva Oto piemiņai (1799), Rotonda, Slavas templis zviedru un krievu karavīriem (1805-07), Mauzolejs. (TBC).
XIX gs. sākumā izveidotie stādījumi Alūksnes parkā kļūst par paraugparku visai sabiedrībai - visplašāko koku stādījumu kolekciju Vidzemē, par vienu no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā; tajā auga tādi nebijuši eksoti Vidzemē kā sarkanā kļava, amorfa, pundurmandele, kokžņaudzējs, koluteja, kizils un citas ārpus mūsu areāla koku sugas. (Eiropas ceļotāju apraksti par parku - TBC). No 18 mākslas priekšmetiem un paviljoniem līdz mūsdienām saglabājušās 5 mazās arhitektūras formas un ķeizarienes Katrīnas II Otto Hermanim dāvātā Kanovas (Canova) veidotā balta marmora vāze ar auglības simboliem, tā atradās parkā uz postamenta pie Ozolkoka pils. 

Šie daudzie piemēri nepieciešami lai ilustrētu, parādītu atmosfēru, laiku kurā tapa Ērmaņu muiža, izskaidrotu viņas nepieciešamību un būtību. Marienburgas un Ērmaņu muižas radītāji bija cilvēki, kuri bija uzauguši ķeizariskajos parkos un tos radīja, pazina sava laika izglītotākos cilvēkus, bija iepazinušies ar sava laika literatūru, mākslu, bija tās pazinēji, novērtētāji un atbalstītāji. 

18./19. gadsimtu mijā Fītinghofu uzkrātais lielkapitāls un ietekme pamazām sāk sadalīties un izzust: muižas tiek ieķīlātas, pārdotas, mantotas, droši vien dotas pūrā, radinieki gan precas ar radiniekiem, bet pēc-baroka laikmeta biznesa formas mainās jaunajā - kapitālisma un buržuāzijas veidošanās pasaulē. 
Pamatā Burhards uzturas Pēterburgā kā Pāvila I kambarkungs, Burharda bērni piedzimst Pēterburgā, Tallinā. 
1799 jau Marienburgā piedzimst Alexander Joseph von Vietinghoff-Scheel, nākamais Ērmaņu muižas mantinieks. 
1795 "Ta pirma Pawaru Grahmata" (Harder) - latviešu valodā!
1798 kartē: Babezky, Anenhof: Jaun-Annas vietā.
1805 kartē: “Allūksne S. (See)” Kupferkamer, Schn. M. - Jaunannā; Babetzky; Sch. Polozk – ~10+km aiz Pededzes.
1801 galma apvērsumā tiek nogalināts Pāvils I, pie varas nāk Aleksandrs I, kurš bauda vispārēju cieņu. 1802 Garlieb Merkel: “Wannem Ymanta”. 1804 Vidz zemn. likumi: nevar pārdot zemn. bez zemes, reglamentē klaušas, pieprasa ieviest jaunas vaku grāmatas. 
1804 Особняк И. Ф. Фитингофа куплен в казну - Дом губернских присутственных мест.
1811. g. Anna Ulrika tiek guldīta Pokrova kapos, viņas bērēs esot atskaņots 1791. g. (!) rakstītais Mocarta „Rekviēms“.

1815. g. - Ērmaņu muižai piederošo māju iedzīvotāju statistiska: ... TBC!

[Tikmēr: 1819. g. dzimtbūšanas atcelšana / zemnieku brīvlaišana Vidzemes guberņā: pāriet uz muižu zemju un māju iznomāšanu zemniekiem]

1822 Krievijas imperators Aleksandrs I (1777-1825) (uzaudzis Katrīnas II un Burharda sievas, dzim. f. Līvenas, tiešā vadībā) apciemo Burharda ģimeni (šķiet, klātesot arī Burharda māsai, Aleksandram I tuvai personai, Barbarai Julianei f. Krīdnerei, 1764-1824) Marienburgā/Alūksnē, kas ir pēdējais spožais apliecinājums dzimtai un vietai. (Iespējams, Aleksandra paviljons ir celts tieši šim notikumam vai arī par tam par godu).


Ērmaņu muižas tapšana (XIX gs. 2. ceturksnis) 
Hakenvermessung erst 1823, 1826 selbst.

Burhards Kristofs f. Fītinghofs-Šēls (1767-1828) ir Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1802), apgaismības laika personība ar plašām interesēm un zināšanām, kas iegūtas Eiropas ceļojumos un Pēterhofā, Krievijas galmā. Ērmaņu muižas tapšana saistās ar Burharda mūža nogali.
Par Ērmaņu muižas prototipu, iespējams, kalpoja gan izpriecu muižiņas (piem. Burharda vectēva un vecāku muižas Rīgā - Zolitūde, Anniņmuiža un Šampētera muiža; līdzīgas rindojās ap Juglas un citiem ezeriem pierīgā Herdera un Broces laikā), 18/19.gs. mijas sakrālās koka celtnes - Jēzus vai Katlakalna baznīca (Hāberlands!), klasicisma askētisms - tas sasaucas ar racionālisma laikmeta interesi par klasisko Grieķijas filozofiju un arhitektūru, kura Eiropai kļuva pieejama ar tās neatkarības iegūšanu 1821. gadā.

1825. g. Burharda veselība pasliktinās. 1825. g. apprecas jaunākais dēls Aleksandrs Jozefs f. Fītinghofs (Burharda mantinieks un Alūksnes Jaunās pils 1850-to gadu beigās cēlājs).
Ērmaņu muižas arhitektoniskais stils ir izvēlēts atturīgs (ja apskatāmies kontrastā - 1902. g.  anarhistu nodedzinātās Alūksnes centrālās pils fotogrāfiju: Ozolpils eleganto villas veidolu, vai iedomājamies ambiciozo palmu māju) - gandrīz grēk-nožēlniecisks; detaļas reizēm robusti nostrādātas, toties ir kolonnas, ir vieta kapelai - lai saglabātu vientulību un neatkarību, un lai saglabātu saikni ar dievu, meditāciju, būtiskiem jautājumiem.
Iekšējā apdare ir bijusi pieticīga - tēsta, bet neapmesta guļbūve (diezgan tipiski, skatoties tālaika Krievu mākslinieku pēc-baroka muižu interjeros). Vienīgā telpa, liekas izbalsināta ir bijusi kapela.
Iespējams iespaids ēkas stila un vietas izvēlē varētu būt heremitage, kas bija sastopami agrīnajos (1750-1800) Eiropas ainavu parkos - eremīta namiņš (arī Krievijā ir līdzīga reliģiskas nozīmes patvēruma vieta, t. s. Poustinia).
Savukārt - 1818. gadā Veselavas muižā Kristofs f. Kampenhauzens uzceļ sev nomaļus 'mūzu mājiņu' - klasicistisku mākslu templīti kur spēlēt flautu, pavadīt laiku pie saviem pierakstiem, notīm, pārdomās, šodien teiktu - meditācijā (To apraksta Zigfrīds f. Fēgezaks savā izcilajā grāmatā "Senči un pēcteči").
„Kungu māja ir tapusi 19.gs. otrajā ceturksnī... Tā ir celta no apaļkoka baļķiem, guļbūve, apšūta ar dēļiem, stāv uz laukakmeņu mūra pamatiem. Galveno ieeju rotā 6 koka kolonnu portiks ar trīsstūrainu zelmeni galvenajā fasādē.“ (Silvija Ludviga, VKPAI inspektore). [TBC]

Projekta autors, arhitekts nav vēl zināms. Alūksnes izveidošanā Fītinghofs bija aicinājis labākos arhitektus un būvniekus. Pēc Imanta Lancmaņa domām „Ēkas kompozīcijā jūt 'Visaugstāk apstiprināto fasāžu' iespaidu. Kāds gravēts tipveida projekts no 1812.gada ir līdzīgs - ar platu sešu kolonnu toskāņu ordera portiku, kas fasādē abās pusēs atstāj vietu tikai vienam logam ar pusloka pārsedzi. Tas viss gan ir adaptēts Latvijas arhitektūras tradīcijām - pieplacinātāks, ar augstāku jumtu, portiks nav piekļauts fasādei, bet brīvstāvošs, taču iecere ir tuva.“
„Kā iespējamie autori, kuri strādājuši pie Fītinghofu iecerēm varētu būt klasicisma arhitekts, Tartu observatorijas un UV ēkas autors J.V.Krauze un J.D.Gotfrīds. Gotfrīds Rīgā patiesi bija spiests ļoti rēķināties ar obligātajām paraugfasādēm, tāpēc viņš kā autors ir ļoti ticams.“ (Imants Lancmanis).

Pēc Krauzes (1757-1828) kādreizējā projekta 1831. g. būvēts un 1832. g. atklāts Mauzolejs Alūksnes parkā klasicisma rotondas (rotunda) formā, kas sasaucas ar Ērmaņu muižas klasicisma stilu; iespējams, ka arī muižas veidola pamatā ir Krauzes skice vai projekts.
1813-21 bieži Marienburgā minēts arh. A. A. Reksrots, kurš (pēc Paula Kampes domām) varētu būt dažādu arhitektūras mazformu (Alūksnes parkā u.c.) autors.
„Katrā ziņā dīvaini, ka paraugfasāde izmantota laukos, kur tas atšķirībā no pilsētām netika pieprasīts. Vidzemē mīlēja gari izstieptas, zemas ēkas, toties paraugfasādes orientējās uz pilsētas apbūvi, kur gruntsgabali nepieļāva garu ēku celtniecību.“ (Imants Lancmanis, 2015).

Savukārt Tartu UV mākslas prof. Dr. Juhan Maiste izsaka pārliecību, ka muiža ir autora darbs. Ar piemītošu eleganci un vienkāršības, tai pašā laikā gara cēluma un attīstības izjūtu.

1823. g. tiek uzmērīta Ērmaņu muižas teritorija, kura 1828. g. kļūst patstāvīga.
Ēkas vietas izvēle: tālaika kartēs Ērmaņu muižas vieta izskatās purvaina, nemīlīga, līdzīga kā citas tuvākās nemeliorētās platības - slīkšņaini dumbrāji, kārklu un ievu biezokņi, briežutis, zvēru migas - arī Ievedne nav visiekārojamākā upe apkaimē - ir Pededze, Alūksnīte, ir Alūksnes ezers vai Pullāna ezera vai intīmāku ezeriņu krasti: kāpēc ne tur? Stundas pagrūta brauciena ar zirgu attālumā no baznīcas.
Vientulība un meditācija? Grūta slimība vai konflikts? Nav ziņu. Burharda sieva izplata reliģiska satura grāmatas G.Bergmaņa “Saņemamas sprediķu mācības” u.c.

Ērmaņu muiža un Annas muiža, iespējams, ir veidotas kā diptihs, pāris - 5 km attālumā abu vecāku: Otto Hermaņa f. Fitinghofa (Alūksnes parkā Burhards īpaši veltīja obelisku ar ierakstu savam „labākajam tēvam„) un mātes, Annas Ulrikas dz. Mīnihas piemiņai.

Mājai nav parādes aksiālais piebraucamais ceļš ar parādes laukumu, tā ir māja pie strautiņa, ceļa malā. Nevis pie skaista ezera vai sasniedzamās skaistās Vaidavas vai Pededzes; nav arī skaistu pakalnu. Mājas saimniece un atjaunotāja, pēc izglītības - arhitekte Inga Prauliņa domā, ka, iespējams, kāds īpašs gadījums noticis šai vietā, pie ievām: blakus ceļam no Babeckas uz Vecannu cauri krūmājiem un purvājiem līkumo Ievednes upīte.
Ēkas dienvidos neatradās baroka ornamentālais dārzs, bet drīzāk slīkšņaini džungļi, pilni ar putnu dziesmām un zvēru migām (kā tas pavisam netālu ir šodien).

Iespējams, šai templī, namā vēl viesojās māsa Barbara - Madame de Krudener (savas piētisma un Tautu savienības idejas viņa sludināja daudzviet Eiropā, izveidoja Tautu savienības tekstu, viņas idejām bija liels iespaids uz bērnības draugu Aleksandru I - līdz bajāri ~1821.g. lika no viņas idejām un personiskās draudzības novērsties, Barbarai tika dots mājiens atstāt Pēterburgu, ko viņa esot darījusi kājām - līdz Imperators aizsūtījis karieti. 1822-23 Barbara savas brīvdomīgās (un, cik dzirdēts, arī brīvlaišanas) idejas sludināja zemniecēm netālajā Kosē; mūža beigas sagaida pašas izveidotajā šveiciešu komūnā Karasubazarā, Krimā 1824. g. Ziemassvētkos).

Pamazām tiek zaudēti draugi - mūžībā aiziet māsa Barbara, imperators Aleksandrs I.

1828. gadā Burharda dzīvesstāsts beidzas un līdz ar to vesels laikmets - klasicisms un apgaismība. Burharda sieva aiziet mūžībā 1841. gadā un 1840-tajos gados izcilais Alūksnes parks jau tiek raksturots kā nolaists.


1826. g. dokumentos pirmo reizi parādās Hermannshof latviskais nosaukums, tālaika rakstībā: Ehrmanna-M. - ar pusmuižu Ponkuleni: Hofl. Ponkull (līvu, konkrētāk - leivu valodas izcelsme); kopējā platība = 23 1/4 arkli. 1040 vīri, 1138 sievas(?)
[Geographischer Abriss der dreideutschen Ostsee=Provinzen Russlands... v.Bienenstamm; Riga, 1826] :


Heinrich v. Hagemeister savāktajos materiālos (Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands; izd. 1836) aprakstīta Marienburgas pilsnovada (Alūksnes) vēsture un attīstība, pieminēta Ērmaņu muiža kā pilsnovada sastāvdaļa, uzmērīta 1823. gadā, izdalīta kā patstāvīga vienība 1828. gadā:




1834 Aleksandrs Jozefs fon Fītinghofs
Lauksaimniecības muiža?

1834. gada 18.decembrī, saskaņā ar vienošanos brāļu un māsu starpā, muižu pārņem štābkapteinis barons Aleksandrs Fītinghofs Šēls. (Silvija Ludviga, VKPAI inspektore)
1834 Bes.v.Schl. Marienburg mit Hermannshof, 1834-74 Alt&Neu-Annenhof, Malup 1834-72.

1839. g. Kārļa G. Rikera Vidzemes speciālkartē "Specialcharte von Livland" - Ērmaņu muiža ar tai piederošajām mājām: Kraukļi, Kopmaņi, Pūriņi, Brūnas, Sebežnieki un Ponkule (pusmuiža).
[no Bejas Novadpētniecības muzeja materiāliem]

Šis dokuments vēl gaida savu tulkojumu...
1885. g. Beiträge zur Geschichte der Rittergüter Livlands, II
Alexander Joseph Bar. v. Vietinghoff-Scheel (1799 Marienburg - 1875 Mitau/Jelgava, vēl konkrētāk, Vilce), arī Jumpravas muižu īpašnieks, ir visu mūžu strādājis kavalērijas jomā, staļļmeistars, 1848 Kambarjunkurs, 1862 Ieslodzījuma vietu komitejas direktors iekšlietu ministrijā, vēlāk Pleskavas ģimnāzijas goda kurators. 1859-1863 Marienburgā Aleksandrs uzceļ pats savu - Jauno Alūksnes pili Tjūdoru neogotikas stilā (baroks, klasicisms, mākslas un apgaismība ir aizgājušais laikmets).

1842. g. Ērmaņu muiža minēta arhīvā. [Pastāv arī uzskats, ka mž ēku pasūtījis & būvējis Aleksandrs f. Fītinghofs, tomēr maz ticams, ka pilnīgi citās, militāri praktiskās interesēs orientētais jaunais Aleksandrs Jozefs varētu interesēties par aizejoša laikmeta eremītu namiņiem].

Īpašnieka Aleksandra Jozefa karjera risinās citās vietās. Ērmaņu muižā dzīvo, visticamākais, pārvaldnieks. Ērmaņu muiža pazaudē savu sākotnējo misiju; muižu, visticamākais, sāk nodarbināt lauksaimniecības vajadzībām.

*1836 netālajā (5 km) Annas muižas kungu mājā, kas ir lielāka XIX gs. 1. puses mūra ēka, ar klēti, kūti (un dzirnavām jau 18.gs. beigās) piedzimst Aleksandra Jozefa f. Fītinghofa bērni - dvīņi.
1844 uzcelts Vec-Annas stallis, vēlāk krogs, joprojām saglabājies (TBC)
*1846 Annenhof: AlexJoseph m. Catharina Freiin vV-Sch (4 FEB 1846 Annenhof - 4 OCT 1922 Berlin)

Ērmaņu muiža nav bijusi piemērota ilgstošai dzīvošanai, varēja kalpot izpriecu, svinību gadījumos (līdzīgi kā viesu mājas mūsdienās, tikai privātai lietošanai: kalpotāji visu sakopa pirms un pēc, neizjaucot dzīvojamās mājas dzīvi) - TBC! 

1840. g. Budberga adrešu grāmatā pieminēti Draudzes piesēdētāja aizvietotājs Jānis Drēzdens no Ērmaņu muižas: Bauerbeisitzer / Substitut Jahn Dresden aus Hermannshof un Juris Glāznieks no Vec-Annas (Bauerbeisitzer Jurre Glasneek aus Alt=Annenhof):

1846. g. kartē Hermannshof, Alt Annenhof (pazudusi Babecka/Beja, minēta tikai Beyenhof - Bejas dzirnavas):

1864 Alūksnes draudzes pērminderis Jānis Sakvārnis Kopmaņu mājās (2 km no Ērmaņiem) sāk mācīt zemnieku bērnus lasīt. 1868 Brencu skola. 1872 [TBC]

1860-tie gadi: skats, kāda atmosfēra būtu piemērota Ērmaņu muižas zālei. Autors: Iļja Repins.
(c) I. Repin
Moritz_von_Schwind_SCHUBERTiade - Moritz von Schwind, 1868


 von Knorring 

Ērmaņu muižas īpašnieks no 1874 - līdz 1903?

1874. gada 22. novembrī Aleksandrs J. f. Fītinghofs (1799-1875) par 377 000 sudraba rubļiem muižu pārdod atvaļ. apriņķa deputātam Konstantīnam fon Knoringam (Knorring) / Constantin v. Knorring (Jurjew), skandināvu dzimta.
1877: Ērmaņu muižā dzīvo muižas pārvaldnieks Peter Pikkul. Viņa, vai priekšgājēju laikā, visticamākais, tika mainītas telpu sākotnējo ieceru funkcijas, veiktas pārbūves: vestibils un zāle sadalīta mazākās istabās: radītas 'sekundārās' - papildus sienas (droši vien, lai spētu iemitināt vairākas ģimenes, kalpotājus, darbiniekus, vai arī vairāk atsevišķas telpas savai ģimenei). Par pragmatisko lauksaimniecisko ievirzi un atvirzīšanos no Fītinghofu kultūras tradīcijām liecina īpašumu pārdēvēšana: Hermannshof --> Knöringsfeld; Alt-Annenhof --> Knöringen; Neu_Annenhof --> Knöringswalde.

1884. gadā būvmeistars no Ērmaņu muižas Kristians Prikkulis piedalās Bejas skolas būvniecībā. [Bejas novadpētniecības muzejas materiāli]

Baltisches historisches Ortslexikon: Lettland (Südlivland und Kurland). [?]
Hans Feldmann, Heinz von Zur Mühlen.
Böhlau, 1990
Hermannshof, Ērmaņi (lietota mūsdienu latviešu valodas rakstība) L/Wa (Valkas apriņķis). 9 km no Alūksnes.... 1 kungu māja, 1 krogs, 12 saimniecības [?]. 1) Vēsturiski: bij. Marienburgas pilsnovada daļa. 1823 uzmērīta, 1826 patstāvīga saimn. vienība [?]. 1834 no Marienburgas (Alūksnes atdalīta). 2) Pēdējais īpašnieks Bar. Aksels fon Delvigs (citos avotos - viņa meita fon der Vāla). 3) admin.iedalīj(?) ~1909/38 Mālupes pagasts[?]. 4) Baznīca: Alūksnes ev. lut. 5) pusmuiža(?): Ponkule; muižas krogs. 6) nosaukums pēc Bar.f.Knorringa (1834-1904 [vistisamākais: kļūdains gadskaitlis!] vārda: Knöringsfeld (Knorringa/Knoriņa lauks); 1909 g. = Ehrmaņa m. (1990. g. izdevums).

1892. g. izd. A.Krēgera adrešu grāmata: krogs Vecannā, divi – Jaunannā, kam īpašnieks H. fon Knorrings, krodzinieki – E. Rogenkopfs un F. Gulbis.

1886 Mālupes Jaunā skola (TBC)
1890. g. Ērmaņu muižā dzimis Aleksandrs Egle, LKOK. 
1898 Brencos: teātra izrāde piedalās Bullans un Jūlijs Dievkociņš (dzejn.)
1900 Brencu Saiešanas nams.

Visu XIX gs. ir veidojusies vidusšķira - brīvļaudis: kalpotāji, amatnieki; gadsimta otrā pusē arī iedzimtie nu brīvlaistie zemnieki; blakus ielu un fabriku proletariātam veidojas arī latvju lielsaimniecības ar spēju tās (i.e. tēva mājas) izpirkt savā īpašumā. 1860. gados Pēterburgā studējošajā jaunatnē sāk veidoties Jaunlatviešu nacionālisms (līdz tam izglītoto cilvēku attīstības kanāls bija - vācu valoda). 1880. gados sāk attīstīties nacionālā akadēmiskā mūzika un māksla. Marksisms, Jaunā strāva, anarhisms, sociāldemokrāti - sabiedrības saknes stihiski sāk spēlēt lomu sabiedrības attīstības norisēs.

Īstā Knorringa meklējumos:
† Konstantin Karl Heinrich von Knorring (1820 VII.18.-Dorpat1903 VI.3.)

Bar. Axel Alexander von Delwig

1903/1904? līdz 1916

1889 - 1918 Apes mž saimnieko brīvk. Rudolfa Fridriha Aksela fon Delviga (1851–1916) dzimta. [avots?]
Attāli radinieki dzejniekam, „Zhavoronok“ u.c. klasiskajā mūzikā izmantotu dzeju autoram Antonam Delvigam, kuram savā dzejoļus veltījis tā labākais draugs - Puškins.
Ērmaņa muižu, līdz ar visām Annas muižām iegādājas Apes muižkungs Aksels fon Delvigs, rosīgs sava laika lauksimniecisks industriālists, Jaunannā izbūvē personīgo dzelzceļu Pededzes mežos lai nogādātu kokus līdz 1903. g. uzceltajam šaursliežu dzelzceļam, uzbūvē Medību pili.

Darbojas Ponkulenes elektrostacija.

1902. g. anarhisti nodedzina Alūksnes Ozolkoka pili, zūd Alūksnes mž parka daudzi pieminekļi, īpaši skulptūras darbi (20.gs sāk.) 
1905 pagastmājas pagalmā skolotājam Kļaviņam piespriests nāvessods, tā vietā izpildīts - miesassods. Pēc (Arnolda?) Fītinghofa sūdzības jāatstāj darbs. Brencis Kļaviņš atkal skolā atgriežas: 1917-1926. 
Baronam Arnoldam fon Fītinghofam-Šēlam pieder Alūksnes muiža (arī Mālupes muiža: ar saimn. ēkām izrentē: saimnieko muižkungs Viļums. Barons uz Pededzes upes liek uzcelt ūdensdzirnavas, izrentē būvdarbu veicējam. Ap 1912. g. rentes līgumu par ūdensdzirnavām slēdz Rābe un Balodis). Pēc nostāstiem 1906. g. pēc 1905. g. nemieriem Opekalna baznīcā Dāvida Praules ģimenei ir jāatstāj Apes (vai Lāču) muiža. Varbūt tomēr ar Delviga protekciju tiek atrasta iespēja kļūt par pārvaldniekiem vai rentniekiem Babeckas muižā (mūsdienu Beja/Matisene). Līdzīgi Dāvida Praules vecākās meitas Martas, kura precējusies ar skolotāju Pēteri Medni (viņu ģimenē 1906. gadā Jaunlaicenē piedzimst ievērojamais koru virsdiriģents Haralds Mednis).  
1905. g. 29. nov. Rīgā piedzimst Arnolda dēls Arnold Alexander, pēdējais Marienburgas īpašnieks.

Pamazām tiek pārdotas/izpirktas zemnieku mājas īpašumā.
1907[?] atdala 'Dārznieki' Vilim un 'Naglas' (Aina Rubene, dz. Bleiere)

/(1912?) Конмапъ No17 и Пурингъ No8 частнаго имения Германегофъ./

1913. g. Dāvids Praule (70 g.v.) un ģimene - vecākā dēla Kārļa vadībā kļūst par Ērmaņu muižas pārvaldniekiem vai rentniekiem. 

Ar 1. pasaules kara notikumiem beidzas Aksela fon Delviga rosīgā dzīve.

1919 Babeckas kauja 20-22 Feb. Somu brīvprātīgās vien.
*1919. g. 25. maijā (Ērmaņos?) piedzimst kpt. Alfrēda Prauliņa dēls Tālivaldis Prauliņš †1920.g.9.aug. Kuldīgā.
1919: 29./30. maijā: kauja par Ērmaņiem. Atmiņas uzraktījis igauņu leitnants ltn. BorisLeeman (EE), arī Lāčplēša ordeņa kavalieris. Ēka tikusi apšaudīta ar artilēriju (tas minēts arī arhīva vai apsekošanas dokumentos), domājams, šajās dienās ēka ir zaudējusi torni un ieguvusi lielos caurumus sienā un skurstenī, kas redzami vēl šodien (TBC)




1918 (1920) - 1940 Latvijas 1. brīvvalsts


Muižas pastāvēja līdz 1920. gada agrārajai reformai, kad tās tika likvidētas un bijušajiem īpašniekiem reizumis tika atstāti vienīgi muižu centri. 
Alūksnes mž. atsevišķi paviljoni gājuši bojā Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
(1920. g.?) Ērmaņu muižu Latvijas valstij pārdod Aksela Delviga meita fon Vāla.
1920 agrārā reforma: Ērmaņu mž (314 ha) sadala 145 vienībās.[Latviešu konversāc.vārdn. XIII sēj. 25553-54 slejas. Rīga: 1935-36.]

Līdz 1920 Ērmaņu muižā uzcelts: 1 dzīv. koka ēka, 1 jaukta materiāla dziļā kūts (stallis), apbūves plat. – 304 m2, 1 koka labības šķūnis, 1 mūra pagrabs. (LVVA izziņa 24.aug.2005)

1924 Malienas pag. centru pārceļ no Brenciem uz Mālupi: mž. ēkā.
1928 (3. vai 11. feb.) pirkšanas līgums no Latvijas valsts Ērmaņu muižu nopērk apriņķu priekšnieks Alfrēds Prauliņš, Lāčplēša ordeņa kavalieris nr.3/1680, piešķirts 1924. g. par kauju 1916. 22./23. dec naktī pie Mangaļiem. Ziemassvētku kaujās Prauliņš vadīdams brīvprātīgo komandu, zem tiešas, stipras ienaidnieka uguns pārgrieza 5 dzeloņdrāšu joslas, ieņēma ienaidnieka ierakumus, palīdzēja sagūstīt pretinieka smagās artilērijas bateriju starp Mangaļiem un Skangaļiem.
1929 Vēst.pieminekļu valsts apsekošana: bijis tornītis (kāpnes uz augšu) [īpašn. Alfrēds Prauliņš]
† Dāvids Praule (20 Aug 1843 Vijciema pag. - 27 Oct 1932 Ērmaņi)
1930-tos gados Alfrēds atved Nāriņu. (skat. fotogrāfijas par skulptūras tapšanu)
1930-os A.Prauliņš terasei koka kāpņu vietā: cementa kāpnes un baseinu/strūklaku ar siev. skulpt. (māksl.akmens/cements?), ievelk mājā elektr, uzliek cementa dakstiņus.
1920-34 uzcelts: 1 koka dzīv.m., abu ēku kop. platība 290 m2, 1 koka klēts, 1 koka pirts. (1308.f.4.apr.652.lieta,123.lp.)
1934 Aleksandrs Pelēcis beidz Malienas sk.
† 1935 Kristīne (Karnāte) /Praule/ (17 Sep 1858 - 15 Jul 1935 Ērmaņi) Alūksnes kapos
1935 nojaukts (!) Alūksnes parka Putnu paviljons ar pūķu figūrām un Pomonas (dārzkopības dievietes) templis. 

2. pasaules karš, CCCP - Ostland - CCCP


1930. gados Eiropā polarizējas autoritārie režīmi. 1939. g. septembrī pēc PSRS un Vācijas pēc savstarpēja pakta noslēgšanas iebrūk Polijā, sākas II Pasaules karš, kura pakāpeniskā rezultātā Latvijas brīvvalsts 1940. g. zaudē savu neatkarību un tiek realizēta Maskavas vara. 
17. jūnijā, 1940. g. (TBC)  
5. jūl. 1940 Alūksnes Lielais Ugunsgrēks (redz arī no Ērmaņiem), pilsētu atjauno tikai pēc kara. 
20 IX 1940 piešķir jaunsaimniecību Z 18, Valkas apr. piešķiršanas lietu reģistrs 16165. Mālupes pag.
1940. 17. jūl. - 1941. 17. apr. Ērmaņi (12F, 12 Fa) Prauliņš Alfrēds 23,64 ha. Prauliņi (18F) Prauliņš Kārlis 25.50; Mālupes pag. zemes īpašn. sar. Valkas apr.
1940 Alfrēds Prauliņš (†1942)
1941 apr: sadala jaunsaimniecībās: agrārreforma. Vēst. arhīvā Zemes plānu kopijas: Atmantas 63 Z, Vārpas 64Z, Grobiņas 14F, Upesalas 2F (pāri ceļam: D), Kārkliņi 1F (pāri ceļam Z). 

22. jūn. 1941. g. Vācija pēkšņi sāk uzbrukumu Liepājai, līdz 8. - 10. jūl. iekaro Latvijas teritoriju bez pretestības.




1944. g. rudenī Berlīne atkāpjas, ienāk Maskava. 1945. g. 8. maijā Otrais Pasaules karš nomināli beidzas.
Represijas, Kārlis Prauliņš (†1946), kolchozi, piena pieņemšanas punkts, sadalīšana dzīvokļos, „Nāriņas“ aizvešana un atvešana (Maruta Uiska).
1949. g. Imanta Prauliņa (?) fotogrāfijas, 1951 u.c. apsekojumi par muižas stāvokli (TBC), meliorācija (fotogr.) 1980s un ... (TBC)
Tautas fronte, Neatkarības atjaunošana, 1990- tie g. (TBC)

2000. gadu vidū Ērmaņu muižu sāk atjaunot Inga un Uģis Prauliņš. 
2008. g. 13. septembrī notiek Pirmā Lielā Talka Latvijā un Ērmaņu muižā. Piedalās pagasta vadība, tuvākie kaimiņi, esošie un bijušie iedzīvotāji.
2011. g. notiek pirmā koncertsezona Ērmaņu muižā.
2013 atjaunotas ēkas konstrukcijas un tornis ar LAD LEADER līdzekļiem. 
Tuvāk par rekonstrukcijas, restaurācijas, renovācijas darbiem lasīt šeit... (TBC)
2016 iesākts veidot piemājas dabas parku. 
2017 atjaunotas visas fasādes, pabeigta visu logu ielikšana. 
Links... (TBC)


24.4.17

2017 koncertsezona ErmanuMz

2017. g. koncertsezona ĒRMAŅU muižā
27. maijā: sezonas atklāšanas koncerts pavasarīgās noskaņās –
Rīgas Skolēnu pils meiteņu koris "Tonika", vadītāja Inga Cimiņa,
koklētāju ansamblis "Austriņa", vadītāja Iveta Tauriņa, folkloriste Dina Liepa un folkoras ansamblis „Kokle“.


17. jūnijā: fotomāksliniece Agnese Zeltiņa un gleznotāja Kristīne Abika "Bleķa ainavas Ērmaņmuižā" – izstādes atklāšana un
koncerts "Meditācija un provokācija" ("Miers un nemiers") - novadnieks Andris Amantovs (klarnete) un perkusionists Valters Gotlaufs.


15. jūlijā: visas (5!) Bēthovena čello sonātes.
Jānis Laurs (čells, Austrālija), Agnese Egliņa (klavieres): koncerts ar jaukiem starpbrīžiem.


29. jūlijā: ETNONAKTS 
brīvā skatuve (jebkurā valodā, jebkuras etniskas saknes un instrumenti!) un  
danču vakars (Ilga Reizniece & Māris Muktupāvels). 

5. augustā: 'Mājas muzicēšana' (pēc koncerta Alūksnes KC)
RTU vīru koris "Gaudeamus", Jānis & Andris Amantovs

12. augustā 19:00 
Latvijas blūza leģenda Jānis Vanadziņš & draugi. 

Sezonas noslēgumā: 27. oktobrī 
etnodīva Mari Kalkun (Igaunija)
 
Ar izcilās igauņu etnodīvas Mari Kalkun koncertu izskanēja mūsu 2017. gada aktīvā koncertsezona un Rudens talka ar www.1836.LV kustības entuziastu no visām Latvijas malām piedalīšanos.

Paldies Jānim Stankevičam un Andrim Voicišam par skaņu un gaismām.
Paldies Alūksnes novada pašvaldībai un ziedotājiem par finansiālo atbalstu!

Un cik zīmīga ir 'Pērkonvīru' (un ne tikai!) Mikus Čavarta dāvana – paša ilustrētā grāmata “Vilks un puisis”, kuras galvenais motīvs ir iepazīt pasaules tautas un draudzības stiprināšanu to starpā.
Un tas bija Tas brīnums, kas notika šai Talkas un Mari vakarā: mēs redzējām priecīgus un laimīgus cilvēkus, laikmetīgus, spēcīgus un izglītotus – no mūsu tuvākajām kaimiņzemēm - Igaunijas, Somijas, vienojoties jaunās draudzības saitēs šeit – Latvijā, tās pierobežā.

 [atjaunināts 29. okt. 2018.]

Pasākumi parasti notiek: sestdienās – lai var apceļot Malienas novadu apkaimi un uzkavēties Ērmaņu muižā.


Ieeja brīva 
Priecāsimies par katru ziedojumu!
Paldies visiem māksliniekiem un atbalstītājiem!



Ēkas atjaunošanu vada un pasākumus organizē biedrība ĒRMAŅU MUIŽA, Reģ. nr. 40008162368


Ēkas atjaunošanai var ziedot:



"Swedbank" AS

ĒRMAŅU MUIŽA biedrība

Bankas konta Nr. LV85HABA0551034630979, S.W.I.F.T. HABALV22



PayPal:

email: hermannshof@gmail.com /Name: Ērmaņu muiža Hermannshof Livland

Business info: Biedrība ĒRMAŅU MUIŽA Society / Merchant account ID 6BGXXQF9XLKEL;


Tuvāka informācija: