svētdiena

Koncertsezona 2019

Koncertsezona 2019 Ērmaņu muižā

Concert Season 2019


Sestdien, 18. maijs 
Folijas 
Ieva Nīmane (flautas),
Pēteris Vaickovskis (ērģeļpozitīvs),
Ainārs Paukšēns (da gamba),
Uģis Prauliņš (lasījums)


Sestdien, 27. jūlijā 
Etnonakts 
Dančus spēlē, dzied un vada „Tarkšķi“


Sestdien, 24. augustā 
Baleāru salu skaņas. Majorkas un Latvijas kopprojekts
Kokle & Ximbomba 
Biel Majoral (balss, ximbomba)
Biruta Ozoliņa (balss, kokle)
Miquel Brunet (klavieres, taustiņinstrumenti, ģitāra)
Uģis Prauliņš (taustiņinstrumenti, balss)



Koncertu sākuma laiki un citu iespējamo koncertu datumi un programmas tiks paziņotas laika gaitā.

Ieeja brīva 

Ērmaņu muiža būs pateicīga par katru iespējamo ziedojumu!



Pēdējās izmaiņas 2019-03-10

Ievedne

Ērmaņu muižas teritorija atrodas Ievednes upītes krastos.
Tā tek arī gar Ērmaņu muižas namdurvīm.
Iztek no Dūņezera, bet savāc arī ūdeņus no Siseņu un citiem apkārtnes ezeriem un purviem; ietek Pededzē, kuras ūdeņi ar Aivieksti nonāk Daugavā.
Dziedinošā upīte Ievedne (c) 2017-07-29 Tamāra Stuce
Kādreiz tajā varējis peldināt zirgus.
Sakarā ar izbagarēšanu un meliorāciju kolhozu laikos tās līmenis tika pazemināts apmēram par metru.
Tagad upe pamazām atjaunojas un tiek atjaunota ar zivju mazuļu akcijām, kuras rīko FIAP, Armands Roze.
Ūdens ir ļoti mainīgs sakarā ar neseno ceļu grāvju iztīrīšanu. Sausās vasarās ūdens var gandrīz izsīkt, toties palu laikā paaugstinās apmēram par metru, Ērmaņu muižas ēku apkaimē upei ir krasti, neliela ieleja, kas neļauj applūst dzīvojamām platībām.

Plašāka informācija (2003):


Ievedne ir 22 km gara Pededzes upes labā krasta pieteka Alūksnes novadā*. Tās sateces baseina platība ir 55,3 km2, no kura lielāko daļu veido lauksaimniecības zemes – 52 %, pārējo daļu aizņem meži. Ievedne iztek no Siseņu ezera. Dažos posmos upes gultne regulēta. Apskatītais upes posms ir potamāla tipa (bebru aizsprosts), upes platums 5-8 m, straume mērena, vietām stāvoša; grunti veido smilts (95% gultnes), vietām – akmeņi, detrīts, vasaras periodā ūdens daudzums ievērojami samazinās.
Upi raksturo pazemināti skābekļa apstākļi vasaras periodā (6,1 mg/l), samērā zemas organisko vielu (BSP 1,8 mg/l) un biogēnu koncentrācijas (vidējā Nkop – 1,78 mg/l, vidējā Pkop – 0,034mg/l), pavasara palu laikā vērojams slāpekļa savienojumu koncentrāciju kāpums.
Makrozoobentosa fauna norāda uz vāji piesārņotu upi (saprobitātes indekss – 2,03). Dominē sedimentos dzīvojošie trīsuļodu kāpuri (Chironomidae), gliemeņu (Pisidium sp.) un gliemežu sugas (Radix sp.), saprofitofāgās viendienītes (Ephemera sp.);
Makrofītu cenoze liecina par vāji ietekmētu upi. Makrofītu segums <5%, zaļaļģes (Cladophora sp.) klāj 50% no akmeņu virsmas, sastopami atsevišķi Sparganium sp., krastos – Scirpus sylvaticus.
Bentosa cenoze norāda uz ietekmētu upi, arī baseinā dominē lauksaimniecības zemes, kaut arī ķīmijas rādītāji norāda uz labu kvalitāti.

Informācijas avots:
LATVIJAS REPUBLIKAS VIDES MINISTRIJA LATVIJAS VIDES AĢENTŪRA
Latvijas upju un ezeru fona līmeņa monitoringa staciju un etalonstāvokļa noteikšana
Projekta atskaite (2003)
4. Apsekotās references upes
4.1. Daugavas baseins
Latvijas Vides aģentūras direktore I. Kirstuka
Projekta atbildīgā persona, LVA direktores padomniece - Bioloģisko analīžu daļas vadītāja S. Poikāne

1950. gadi



Māsas. No Riņķu ģimenes foto arhīva (Imants Riņķis)


 1960. gadi

1962. g. 22. jūlijs. (c) Jānis Aivars Gražanskis

No Aivara Gražanska personīgā arhīva

 2000. gadi. Atjaunotnes sākums

(c) 2001 Gatis Pavils

 2006. g.


2008. g.



Pirmā Lielā Talka  2008. g. 13. septembrī: 


2010. gada plūdi:









2011. g. pali:



 2013. g. pali:


Mūsu draugu foto: 


Evija Sudraba:





(c) 2013 Evija Sidraba




trešdiena

Ugis Brikmanis

Ērmaņu muižas iedvesmotāji
Uģis Brikmanis
(1956 - 2018) 

 Režisors

Ar savu dziesmu svētku vīziju, mūsdienīgu saturīgumu, pamatotu domu dziļumu, bezkompromisa kvalitātes pamatīgumu Uģis izveidoja mūsu kopējās apzināšanās ceļu XXI gadsimtā. Mūsdienīgas Dziesmu svētku paradigmas radītājs.

Patiess patriots, dedzīgi idejisks, neuzpērkams. Kompetents skatuves un ekrāna režisors, jaunu brīvdabas objektu apguvējs, scenogrāfs, aktieris, dzejas izpratējs (reta mūsdienu spēja), tehniskais direktors, gaismu un skaņas tehnikas un mākslas praktiķis – viss vienā Leonardo laika universālā personībā – Uģis Brikmanis.
Īstā laikā un vietā, unikāls.

Man ir bijis tas gods radoši strādāt kopā ar Uģi Brikmani daudzos projektos – skaņu albumos, dziesmu svētku un citos lieluzvedumos, jaunu lieldarbu tapšanā, „Pagānu gadagrāmatas“ uzvedumos Latvijā un Austrālijā (saredzēt un sajust arī Uģi tuvplānā kājām mērojot ceļus atpakaļ uz viesnīcu Melburnā). „Piesaukšana“ bija īpašs notikums, audiovizuāla prezentācija, kurā Uģis godināja, pats noskandēja visus Lāčplēša ordeņa kavalieru vārdus. Visus un katru atsevišķi.

Lai arī tieši Ērmaņu muižā mums neiznāca satikties, tomēr muiža no Tevis saņēma un saņem caur mums Tavu Gaismas Meistara (vai pat – Gaismas Bruņinieka!) principialitāti - garīgumam, saturam, pēctecībai, cieņai. No Tevis smeltā iedvesma, nepadošanās, meklējumi, arī pret straumi - mūsu darbos dzīvo tālāk.


Uģim Brikmanim -


Mūžīgā cieņā un pateicībā,

Uģis Prauliņš
(28 XI 2018)


Uģis Brikmanis. Brainstorming @Deglaviela40. Foto: (c) 2005 Gunta Andersone

IZLASIET: 

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/ugis-brikmanis-in-memoriam.a288878/

pirmdiena

Augusts Sukuts

(1947-2017) 
Ērmaņu muižas atjaunošanas atbalstītājs un iedvesmotājs


Ar savām idejām un pārdrošību parāvi mūs visus līdz. Savulaik Tu izrāvi studentus no lekcijām un devi mums kinofestivālu „Arsenāls“, sava laika fenomenu: kurā visu dienu varēja kā burvju pasaulē ielūkoties aiz Dzelzs Priekškara. Mūsu Atmoda būtu savādāka, ja nebūtu Augusts Sukuts ar domubiedriem un Arsenālu.

Vizionārs Augusts iespēja arī uzbūvēt māju savā ideālajā vietā – pie kalna, kur vēju kustība neielaiž vasaras apstulbinošo svelmi, tikai negants pēkšņs vējš četros(?) pēcpusdienā katru dienu ieradās un saraustīja terases krēslus un visu kas tur atradās – pat šis ir Markesa cienīgs elements. Kaislīgs Bunuela talanta cienītājs, mājas Kinozāles seansi netika izlaisti gandrīz nevienu vakaru – un vienmēr tas bija kāds jaunums no mūsdienām vai pagātnes ko pacietīgi skatīties. Un pēc tam to atcerēties uz gadiem. Jaudīgi un būtiski.

Arī ceļojumos pa Spānijas karaļvalsti – vai Estramadura, vai Basku zeme – vienmēr atradās (īstenībā, Augusta rūpīgi izprojektēti un paredzēti) dārgumi, nepopulāri un atmiņā paliekoši, nozīmīgi.

Augusta pārrunas ar dārznieku Andreasu (šeit Augusts atļāvās alus bundžiņu vīna vietā): – „Andreas, nu neapgriez tos krūmus – tu saki – tā kā visiem – bet tā tu nogriez man visas skaistās tējas krūma ziedus uz ko skatīties“. (UP red.)

Augusts Sukuts un pianists Edgars Tomševics Ērmaņu muižā 2016. g. 14. maijā. Foto (c) Atis Prauliņš
Augusts Sukuts Ērmaņu muižā 2016. g. 14. maijā. Foto (c) Atis Prauliņš

Augusta Sukuta sapņu māja Katalonijā, Spānijas karaļvalstī
Denia

Ceļā. Klostera ieeja.

Augusts Sukuts, Inga Prauliņa. Radošas sarunas.
Extramadura? (c) 2014 Inga Prauliņa

Augustam Sukutam par godu 2016. g. pie Ērmaņu muižas tika iestādīts Amūras korķkoks Phellodendron amurense - atmiņās par Estramaduras brauciena korķozolu birzīm un vīna vakariem.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Augusts_Sukuts


Augustam bija liels sapnis - atjaunot Ērmaņu muižā zudušās ērģeles. Mēs to kādreiz izdarīsim. Un veltīsim arī mūziku mūsu lielam iedvesmotājam Rīgā, Ķeipenē, Ērmaņu muižā.



Inga Prauliņa. Eizenšteina stacija Ķeipenē. 2014.
Ķeipene. Torii. Eizenšteins. Foto (c) 2014 Inga Prauliņa













otrdiena

2018: Koncertsezona Ērmaņu muižā

Koncertsezona Ērmaņu muižā 2018. gadā

25. maijs 17:00
Dark folk&country grupa „Jūk
(veltījums LVM, LPS, novada pašvaldībai, pagasta pārvaldei - Meža dienās 2018).

26. maijs 16:00
Ieva Parša & Edgars Tomševics: koncertprogramma „Aspazija“ un gleznu izstāde

1. jūlijs 20:00
Kārlis Kazāks & Velomūzika: Tūres (Augstrozes baznīca - Ērmaņu muiža) noslēgums
http://hermannshof.blogspot.com/2018/06/karlis-kazaks-velomuzika-ermanu-muiza.html


28. jūlijs 19:00 Etnonakts:
brīvā skatuve: „Tarkšķi“, „Jāņoga“, danči: „Luča
http://hermannshof.blogspot.com/2018/07/dancu-etnonakts-2018.html

18. augusts 19:00
Arta Jēkabsone Quintet (LV/USA)
http://hermannshof.blogspot.com/2018/08/dzeza-vakars-ar-artu-jekabsoni.html 
https://www.facebook.com/events/457411774709217/

4. novembris 16:00 Sezonas noslēguma koncerts:
Arcandelahttp://hermannshof.blogspot.com/2018/10/ermanu-muizas-sezonas-2018-nosleguma.html
http://www.delfi.lv/kultura/news/music/uga-praulina-ermanu-muiza-koncertsezonu-noslegs-francu-dejas.d?id=50517385

HERMANNSHOF - Ērmaņu muiža. Timeline.


Ērmaņu muiža. VĒSTURISKS PĀRSKATS

Alūksnes novads (Malienas pagasts) LV-4359, Latvija.
Oriģinālais nosaukums: Hermannshof.
Citi nosaukumi: Ērmaņa muiža, Hermaņa muiža, Ērmaņmuiža, Ehrmana m., Ērmaņi, Ermani/Ērmaņi mõis, Германегофъ u.c. 
Koord: 57°25'14'N 27'02'55'E / 57.42056, 27.04861

Ērmaņu muižas teritorija atrodas 215 km no Rīgas, 15 km no Alūksnes, 150 m v.j.l. purvainā Pededzes upes līdzenumā – Alūksnes augstienes Malienas pauguraines austrumu nogāzē. Tās teritorijai cauri tek 22 km garā Daugavas baseina upe Ievedne, kura savāc Siseņu pilskalna apkaimes ūdeņus - iztek no Dūņenieka (ezers pie Alūksnes), bagātinās ar pietekām no Siseņu un citiem strautiem, ezeriem un purvājiem.


Vēsturisks pārskats


Apkaime intensīvi ir apdzīvota senatnē: Netālu atrodas Kopmaņu (2 km), Luņķu (3 km) senkapi. Tuvākie pilskalni: 211 m augstais Siseņu pilskalns (7 km), Alūksnes pilssala un Celensku pilskalns (15 km).

~650 - ~1100 Vikingi 

VIII gs. līdz ar Vikingu/Varjagu ūdensceļu attīstību arī Alūksnes teritorijā ienāk baltu ciltis - Alūksnes ezera salā uzceļ pili, kas ietilpst tālaika Atzeles (arī Atzalis, Adzele utt.) valstī.
Laika gaitā Vikingu ūdensceļu aktivitātes saplūst ar vietējām ciltīm, izveidojas kņazistes ar valdniekiem, kas nosaka situāciju reģionā.
~1050 tiešā Skandināvijas vikingu migrācija un hegemonija mazinās.
1111 Atzelei uzbrūk Novgorodas kņazs Mstislavs Vladimirovičs, bet šajās cīņās ar senlatgaļiem cieš neveiksmi.
XII gs. vidū Rietumromas pāvests organizē krusta karus pret pagāniem Zviedrijā, tikmēr vācu spēki pārņem ūdensceļu kontroli Baltijas jūrā, nodibina Hanzas savienību 
1163 Hanza Novgorodā nodibina kantori ar noliktavām un Sv. Pētera baznīcu. 
1180 Atzelē iebrūk Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais, piespiež Atzeli maksāt Novgorodai meslus. Ap šo laiku jau tiek pieminētas Austrumromas baznīcas Ludzā, Jersikā, Tālavā.
1184 Meinhards - Meinhard of Segeberg: „Dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē arī saņēmis no viņa dāvanas, minētais priesteris drosmīgi stājās pie Dievam tīkamā darba, sludinādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā“.
1191/1192 Novgorodas kņazs Jaroslavs Vladimirovičs ieņem Tartu un Otepē pilis.
Vikingu pēcteču - Rurikīdu dinastijas pārstāvji, ķēniņi šī laikaposma pilīs ir  brāļi Visvaldis (Jersika) un Vetseke (Koknese un Tērbata).  

1224 - 1561 Livonija

1201 dibina Rīgu, 1202 Zobenbrāļu ordeni, ar kuru lībieši (un vēlāk arī baltu ciltis) sadarbojas kopīgiem spēkiem pret citām ciltīm. 
XIII gs. sāk. Atzeli (Terra Agzele) pakļauj Zobenbrāļu ordenis (1202 - 1237) jeb Kristus Bruņinieku brālība (vācu: Schwertbrüder, latīņu: Fratres militiæ Christi Livoniae), cisterciešu bruņinieku-mūku ordenis - abata Teoderiha no Turaidas izveidots pēc franču Templiešu ordeņa parauga Rīgas bīskapa Alberta fon Bukshēvdena uzdevumā no vācu rekrūšiem. Uz baltajiem apmetņiem bija attēlots sarkans krusts un zobens.
Atzelē 6 novadi - Gaujene, Alūksne, Purnava, Bērzene, Abelene & Abrene, tās teritorija līdz pat Mudes upei.
1224 Pēc Tērbatas pakļaušanas visa Livonija tiek pasludināta par tieši atkarīgu no (Rietum-) Romas Katoļu (Vispārējās) baznīcas un iekļauta Svētās Romas impērijā. Pēc Terra Agzele dalīšanas Zobenbrāļu ordenis iegūst Alūksnes un Gaujienas zemes (Savukārt - Purnava, Bērzene, Abelene & Abrene - bīskapijai).
1236 Saules kaujā Lietuvieši un zemgaļi pilnīgi sakauj zobenbrāļus. 1237 ordeņa atliekas pievienojās Vācu ordenim (galvaspilsēta Marienburga/tag. Malbork Polijā) un izveido tā vietējo atzaru - Livonijas ordeni.

1284 Alūksne pieminēta Pleskavas I & II hronikās kā „Alyst“ un „Volyst“.
1341~1342 Vācu ordeņa Livonijas atzara mestra Burcharda Dreilēvana/Dreilēbana vadībā Alūksnes salā nojauc seno koka pili un uzbūvē mūra komtura pili un varenāko - Marienburgas cietoksni ordeņa valdījumu A robežā. Pirmais komturs 1341-1346 ir Arnolds fon Fītinghofs (lat: Arnoldus de Vitinghove) no Vestfālenes, vēlāk Tallinas (Rēveles) komturs, 1359–64 Livonijas ordeņa mestrs. Alūksnes muižas īpašnieku dzimtas priekštecis. Fītinghofu ietekme ir pastāvīga Latvijas vēsturē līdz pat Latvijas brīvvalsts nodibināšanai. Vēlāk, 1401–1413 Livonijas ordeņa mestrs ir Konrad von Vietinghof.
1481, 1482, 1485, 1501 Marienburgas cietoksnis noder par patvērumu kņazu uzbrukumos.
1494-1535 mestra Valtera fon Plettenberga laikā panākts zināms Livonijas uzplaukums un stabilitāte. 
1521 ierodas Rīgā & Sv. Pētera bazn. sāk sludināt Andreass Knopkens: sākas Reformācijas kustība (protenstantistu nemieri).
1530 Nikolajs Ramms sastāda pirmo garīgo dziesmu krājumu latviski, pārtulko baušļus.

1550 Pazeminās gada vidējā temperatūra (līdz 1800.), sākas "mazais ledus laikmets".
1550 Sebastiāns Minsters savā 'Kosmografijā' raksta, ka viņi, latvieši, skaņās un saskaņās lietājot tikai vienu balsi. Sebastiānam Minsteram dziedāšana atgādinājusi gan žēlīgu vilku kaukšanu, gan kliegšanu.
1558-1560 Livonijas karš. 1560. g. pavasarī Alūksnes pils padodas Kurbska vadītajam Ivana Bargā karaspēkam. Krievu karaspēks paliek Marienburgā līdz kara beigām.
1561 Livonija nokļūst Lietuvas pārvaldībā kā Pārdaugavas hercogiste. (Rīga paliek brīvpilsēta). Muižniecība iegūst "Sigismunda Augusta privilēģiju", kas nostiprina dzimtbūšanu (zemnieki nedrīkst atstāt muižu, tos var pirkt un pārdot, muižnieki var spriest tiesu - "kakla tiesa", utt.).
XVI, XVII gs. rakstos par tipisku vilkaču darbības zemi tiek dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija.
1582 ar Jam-Zampoļskas miera līgumu Alūksne pāriet Lietuvas-Polijas kopvaldījumā. Miera līgums saglabājas līdz 1605 .g. Polijas invāzijai Maskavā.

1629 – 1721 Zviedru Vidzeme 

- Zviedru Livonija (zviedru: Svenska Livland)

1625 Marienburgas / Alūksnes pilsnovadu ieņem zviedri. 
Alūksnes pilsnovada zemju (iesk. Ērmaņu muižas teritoriju) īpašnieks kļūst zviedru karavadonis Gustavs Horns (1592-1657), kurš tās saņem dāvinājumā no Zviedrijas ķēniņa Gustava Ādolfa.
XVII gs. beigās zemes un muižas nonāk kroņa - Zviedrijas valsts rīcībā (muižu redukcija). (TBC)
1638. g. kadastrā minētas Alūksnes pilsmuižas: (no Ērmaņu muižas netālās) zemnieku sētas 'Gribažas', 'Vēršas' (Jaunanna). 1638 arklu revīzijā uzskaitīti vīri: Alūksnes pilsnovadā 74,6% = pastāvīgie iedzīvotāji (t.sk. somugri - leivi, Võru dienvidigauņi utt.), 6,3% - Vidzemes ārnovadnieki, 4,4% - ienācēji no Kurzemes hercogistes, 12,1% - krievi, 0,3% - lietuvieši, 0,5% - somi, 1,6% - poļi un 0,2% - zviedri.
1627 un 1641 Hermannshof [Ērmaņu muiža] sarakstos kopā ar Marienburg, Alt & Neu-Annenhof, Malup & Catharienenburg Charlottenburg, Kalnemoise & Ottenhof (tiesa, 1800-to g. izdevumā).
1656 II Ziemeļu karā Marienburgas cietoksni iekaro krievi, kas pārvalda to līdz 1658. g. un vēlāk  izmanto kā cietoksni karā pret Poliju - Lietuvu līdz 1661. g. to atdod zviedriem.
Nach dem Tode Gustav Horns (1657) übernahm dessen Sohn Heinrich, schwedischer Reichsrat und Feldmarschall, denMarienburgschen Besitz, derdann durch die Reduktion enteignet wurde. (Heinz Pirang)

Ērmaņu muižas teritorija šai laikā ir 'vecās' Marienburgas (cietoksnis uz salas un pilsētiņa Alūksnes ezera krastā pretī mūsdienu Alūksnes centram) pilsnovada sastāvdaļa.

Ērmaņu muižai uz Austrumiem tuvākā (8 km) - Babeckas muiža (Babetsky, Babcoski u.c., arī Kobramoise, Kobrtatshof) redzama Zviedru laiku kartēs: 1640, 1648, 1659, 1662, 1663, 1670. g. 
 (Babeckas muižā nākamie Ērmaņu muižas nomnieki un īpašnieki Praules strādāja un dzīvoja ap 1906-1913. g.).  
Babeckas muižas teritorijā - Bejā 1933. g. dzimis ievērojamais fotogrāfs Gunārs Binde.

1640 Babeckas muiža

 Babotski 1670-80 tie gadi. Marienburga (Aluksne) joprojām neskarta uz salas un ezera ziemeļu krastā
XVII gs. beigās zināms uzplaukums, par ko liecina:
1683 uzceļ pirmo koka baznīcu Opekalnā un pirmo skolu zemnieku bērniem, ierīko kapus. Baznīcas vietu izraudzījis un Opekalna draudzi no Alūksnes nodalījis Ernsts Gliks. Ja 1683 Alūksnē Glūks atrod tikai 12 dievgaldniekus, tad jau XVIII gs. dievgalda pretinieku skaits ir daudz mazāks.
„Glika ozoli. 1685 – 1689” simbolizē Vecās Derības un Jaunās Derības pārtulkošanas laiku.
1688 un 1734 Ērmaņu muiža XIX gs. dokumentos minēta kopā ar visām Marienburgas pilsnovada muižām + Ilsen, Doremoise, Alswig.

1700 – 1721 Lielais Ziemeļu karš


1702 iet bojā Marienburgas (TBC) un citi Latvijas cietokšņi, visas zemnieku mājas ar to infrastruktūru - Šeremetjeva vadītā Krievijas karaspēka uzbrukumā.
Gūstā tika aizvesti visi Valkas un Alūksnes pilsoņi, arī Alūksnes luterāņu mācītājs Ernsts Gliks ar savu ģimeni, tai skaitā audžumeitu Martu, Latgales (pēc citiem avotiem Lietuvas) zemnieka Samuela Skavronska meitu, kura vēlāk kļūst par Krievijas carieni Katrīnu I (1684-1727).

1711 kartē Ērmaņu muižai vistuvākā austrumos - Babkoski (Babecka) ir viena no muižām, kas izdzīvojusi Ziemeļu karu:
Babkoski (Babecka) 1711
Babkoski ~1720

1721 – 1918 Krievijas impērija

Vidzemē / Livonijā pēc kara (ir nopostītas gandrīz visas ēkas, zemnieku sētas un pilis ar tālaika laikmetīgo artilēriju, skat. Šeremetjeva ziņojumu, TBC) un mēra seko 50 gadu ilgs grūts atveseļošanās periods. Tukšajās teritorijās ienāk iedzīvotāji no ārzemēm – Kurzemes hercogistes (Polijas - Lietuvas vasaļvalsts), Krievijas impērijas, Latgales (Polijas - Lietuvas Inflantija) u.c. Zemes īpašnieki atjauno un ceļ ēkas no zaļiem materiāliem (no šī laika ēkas ir saglabājušās tikai dažās muižās), bieži zemnieku un muižnieku bērniem ir vienādi sadzīves standarti. Arī Ludviga Adamoviča minētie fakti  par mācītāju sadzīves apstākļiem līdz XVIII gs. vidum to apstiprina.

Ērmaņu muižas teritorija (nav zināms vai XVII vai XVIII gadsimtā mūsdienu Ērmaņu muižas vietā atradušās kādas ēkas, XIX gs. statistiskajos dokumentos Ērmaņu muiža pieminēta kā vienība XVII gadsimtā) joprojām ietilpst Marienburgas pilsnovadā: Hermannshof, Livland (Wal/c/k), Kirchspiel Marienburg.
Gadsimta pirmajā pusē pilsnovads, visticamākais, ir Krievijas valsts īpašumā un reizēm dokumentos atrodamas norādes, ka jau tajos gados to rentē Fītinghofu ģimene.

~1710 - 1746. Hermann Friedrich Vietinghoff-Scheel

Pēckara Alūksnes un citu novadu (Gulbene) centru atjaunotājs un attīstītājs, Otto Hermaņa f. Fītinghofa (1722-1792) tēvs. 

No 1710. g. Alūksnes muižas nomnieks ir Krievijas valsts slepenpadomnieks, kādreizējais zviedru rotmistrs Hermans Frīdrihs f. Fītinghofs (1670 - 1746 Solitūdē, Rīgā). Viņa tēvs, Otto Friedrich no Kosses (tagad Viitina Igaunijā), arī kalpojis zviedru dienestā, jo Vidzeme, tāpat kā visa Livonija bija Zviedrijas sastāvā). 1711 apprec Helmersenu.
1715 Gulbene vēl ir kroņa muiža, to nomā H. F. Fītinghofs, kurš bija no jauna uzcēlis visas ēkas.
1715 pavasarī (Gulbenē) aptrūkās maize, zemnieki ēd pelavas un zāli.
 „No 1735. g. palicis akls, atbrīvojās no saviem amatiem un varēja piegriezt lielāku vērību draudzes garīgai dzīvei. Lai paceltu izglītību, viņš licis pagādāt no Rīgas labu skaitu ābeču un uzdevis skolotājiem sameklēt pa zemnieku mājām skolēnus“.
1737. g. risinās konflikts starp viņu un bēdīgi slaveno mācītāju Gleihu.
Mācītājmuižas stāvoklis Alūksnē 1724: nopostīto ēku vietā uzceltās jaunās ir taisītas no sliktiem baļķiem un nekārtīgi: bēdīgā stāvoklī. Līdz 1730-to g sāk te uzceltas jaunas, kas vēl 1748. g. labas. 
Igauņi Apukalnā katķisma pārbaudījumā turas līdz latviešiem, bet Gaujienā jau uzrāda vājākas zināšanas un īpaši viņiem pārmet skriešanu ārā no baznīcas, tiklīdz mācītājs kāpjot no kanceles (Bvp 1748). Tīri igauniskās Harglas filiāles atdalīšana no Gaujienas 1723. g. ir vienīgais gadījums, kad jaukto draudžu labā tika kas paliekams izdarīts. 
1727.g. Alūksnes draudzē 200 māju, Zeltiņā 64, Apukalnā (Laicenē) 166. Alūksnē māc. Mullers sprediķo 2 svētdienas, 3- Laicenē, ceturto Zeltiņā.
1725-50 Hermann Friedrich: Kortenhof (Белява) gekauft um 1725, verkauft 1750).
Savukārt dēla, slavenā Otto Hermaņa f. Fītinghofa īpašumi uzskaitīti: Otto H. v. V-S: auf Kortenhof mit Ahrenshof u. Lelle-Land (1725-1750). Bes.: Zwischen 1750 und 1780 bis ... Lettin, Pastorat Marienburg. Otto H. v.V.-S.: Marienburg (vor 1750). Schloß Marienburg gekauft um 1750.
1737 Hermans Frīdrihs f. Fītinghofs kļūst par Krievijas kroņa slepenpadomnieku.
Hessenhof (gekauft 1742). 
1742 Alūksnē uzcelta draudzes skola (arī Gaujienā). Vispārējais noskaņojums: 1742. g. pavasarī gaujienieši no dziesmu un lūgšanu grāmatām demonstratīvi izrāvuši lappuses ar baušļiem, tēvreizi (iespējams, pārprastā, hernhūtiešu iespaidā). 1743. g. brāļu draudzes aizliedz un tās darbojas nelegāli 'pagrīdē'.
†1745 Elizabete Helēna dz. Helmersena (1684-1745) (Elisabeth) Helena von Helmersen.
†1746 Krievijas valsts slepenpadomnieks Hermanis Frīdrihs fon Fītinghofs (1670-1746 Zolitūdes muižā, Rīgā).
1750 Gulbenes mžā saimnieko plkv. Fītinghofs. (iesp. Otto Hermann v. Vietinghoff - Scheel)

1750. gada 18. decembrī Marienburgas pilsnovadu ar visām muižām Krievijas ķeizariene Elizabete I uzdāvina savas mātes - Katrīnas I 'dzimto' novadu savam atbalstītājam valsts apvērsumā nākšanā pie varas 1741. g. 6. decembrī - Krievijas impērijas kancleram grāfam Voroncovam (1714-1767[?!]) (kurš, iespējams, nekad nav apmeklējis šo savu īpašumu).

~1750 - 1792. Oto Hermanis fon Fītinghofs

Ērmaņu muižas teritorijas un visa Alūksnes pilsnovada īpašnieks,
jaunās Marienburgas pils kompleksa izveidotājs
https://www.gipsformerei-katalog.de/sammlungsgebiete/19.-jahrhundert/2505/baron-otto-hermann-vietinghoff
Drīz Marienburgas pilsnovada attīstība (iespējams, jau no 1750.g.) saistās ar izcilā sava laika sabiedriskā darbinieka, līdz šim ievērojamākā kultūras mecenāta Latvijas vēsturē brīvkunga Oto Hermaņa fon Fītinghofa - Šēla (Šīla?) / Otto Hermann von Vietinghoff genannt Scheel (1722 - 1792) / darbību.
O. H. f. Fītinghofs-Šēls ir Katrīnas II slepenpadomnieks, Krievijas impērijas senators, Rīgas dižnamu - Vāgnera zāles (t. i. Muses nama) cēlājs, Rīgas teātra un simfoniskā orķestra uzturētājs, visa reģiona masonu ložu pārraugs. (TBC)
Fītinghofi ir īrējuši (vai turpinājuši īrēt kā kroņa muižu) Voroncova īpašumus arī kopš 1750-tiem gadiem. Tuvējās muižas - 1725-1750 Kortenhof (Beļava) ar Ahrenshof un Lelle-Land ir minētas kā (tolaik vēl pavisam jaunā) Otto Hermaņa f. Fītinghofa īpašums. 1750 Gulbenes mž-ā saimnieko plkv. Fītinghofs.

Brīvkungs - Freiherr Otto Hermann von Vietinghoff-Scheel (vai: Vietinghoff, genannt Scheel) dzimis 1722. g. Livonijā - Zolitūdes (Solitude) muižā Rīgā. Tēvs: Hermann Friederich v.Vietinghoff-Scheel ir zviedru virsnieks, kurš pāriet [tāpat kā viņa izcilie laikabiedri īri no Limerikas Rīgas ģenerālgubernators feldmaršals Peter v. Lacy un vēlākais Vidzemes ģenerālgubernators George von Browne (1698-1792), kurš, savukārt, minēts Minhauzena piedzīvojumu stāstos kā ģenerālis (pēc nostāstiem, viņam tiešām esot bijusi smaga galvas kara trauma)] Krievijas dienestā. Māte: no Helmersenu dzimtas.

1736. g. (14 g.v.!) students Marburgā. 1740-tos gados (?) Krievijas armijas virsnieks: Feldmaršala Lasī flīģeļadjutants, piedalījies kaujās Persijā; Imperatores Elizabetes I laikā (1741-62) piedalās kampaņās pret Zviedriju un Prūsiju. 1755.g. militārās karjeras beigas (~32 g.v.), atgriežas Rīgā.

23 Okt.1756 Otto dzīvojot tēva Zolitūdes muižā pie Speķupes - 1 jūdzi no Rīgas pilsētas apprec komtesi Annu Ulriku Minihi /Anna Ulrike Gräfin MÜNNICH/ (1741-1811): apveltīta ar labu sirdi, spēju vadīt mājsaimniecību, radoši ekonomēt un rīkoties ar finansēm. Skaista un darbīga, veiksmīgi realizē savu muižu ražojumus. Neskatoties uz spožo sabiedrību, daudz veltījusi laiku savu bērnu audzināšanā. (TBC)

1753 (citur -1761) Otto Fītinghofa mājas orķestra kapelu vadījis Rīgā iebraukušais Johann Gottfried Müthel (1728-88) izcilais vācu komponists, taustiņinstrumentu virtuozs. Along with C.P.E. Bach, he represented the Sturm und Drang style of composition. Johana Sebastiana Baha pēdējais skolnieks, 1767-88 Pētera baznīcas ērģelnieks.

Slepenpadomniekam no Rīgas līdz Pēterburgai ir vairāki privātie rezidences punkti.
1759 īrē Ikšķiles muižu, uzceļ tajā atrodošās armijas daļu vajadzībām atsevišķu māju. 1795. g. pēc Rīgas būvmeistara Kristofa Hāberlanda (Haberland) projekta un vadībā uzbūvē jaunu kungu namu, lielu mūra ēku ar mansarda stāvu. Baroka celtnes arhitektūrā jau var saskatīt klasicisma iezīmes. 

1742.g. iegādāta Hessenhof (pusceļā starp Ērmaņu muižu un Alūksni, netālu no VecAnnas). 1746.g. mirst Otto tēvs Hermanis Frīdrihs f. Fītinghofs (1670 - 1746 Solitūdes muižas īpašnieks Rīgā).
1755 Otto H.v.V. beidz militāro karjeru, atgriežas Rīgā 1756. g. Rīgas Sv. Jēkaba baznīcās salaulājas ar Annu Ulriku fon Mīnihu.

1758 Ērmaņu muiža XIX gs. dokumentos minēta kopā ar Marienburg, Alt & Neu-Annenhofiem, Malup & Catharienenburg Charlottenburg, Kalnemoise & Ottenhof. 
Pauls Kampe vēl min citus īpašumus: iesp. Nēķena muiža (netālu no Alūksnes) Nötkenshof (seit 1766), Kr. Wenden, Renningshof (vor 1756- vor 1790). Citur minēts, ka 1750 - 1780 Fītinghofam 
pieder Lettin (Litene) un Pastorat Marienburg. 1754-84 Hessenhof, Kr.Walk, u.Kosse (OHvV-S).


1762. g. atgriežas Elizabetes I Sibīrijā izsūtītais (līdzīgi kā Kurzemes hercogs Bīrons), Katrīnas II atbrīvotais, reabilitētais Annas Ulrikas tēvs, leģendārais karavadonis Burhards f. Mīnihs - Anna Ulrika kļūst Katrīnas Lielās ordeņa Dāma, 1763. g. Ernstam (!) Mīniham Katrīna II (Lielā) uzdāvina Gulbenes mž. (1763 celtā Vecgulbenes Baltā pils: itāļu neorenesanses villas paraugs).

1764. g. Katrīnu II ceļā pa Vidzemi pavada ģenerālgubernators Brauns (George v. Browne, dzimis Limerikā, Īrijā), nākamais Otto un Annas U. meitas Annas Margarētas vīratēvs. (TBC: Vienna & Beethoven). Katrīna II nakšņo pie Helmerseniem pie Raganas [šis ir atsevišķs stāsts par Otto mātes ģimeni un arī par Minhauzena sievas Jakobīnes ģimeni: TBC!

* 11 Nov 1764 Rīgā? piedzimst Otto meita Barbara Juliane - nākotnē Eiropā slavena politiķe, sabiedriskā darbiniece, rakstniece, mistiķe utt. Netālās Koses muižas (tagad Viitina, Igaunijā) TBC

1765 Fītinghofa Marienburgas pilsnovada platība = 110: ar Liteni, Kalnmuižu, Aswick [sic], bet nav minēta Ērmaņu muiža (Hermannshof). Nötkenshof (Некене) (gekauft 1766), citur Kreis Werro - EE.
†1767 M. Voroncovs, arī Münnich.  
*1767 piedzimst Otto Hermaņa dēls, nākamais īpašnieks un Alūksnes pils ansambļa un parka izveides pabeidzējs - Kristofs Burhards fon Fītinghofs-Šēls: (Christoph) Burchard (1767 Riga – 7. Apr. 1829 vai 17.apr. 1828 Marienburg), Krievijas ķeizara (Pāvila I galma) kambarkungs - Kammerherr, Maltas krusta hofmaršals.

* 1769 Rīgā(?) piedzimst (Anna) Annette Margarethe (1769-1803 Vienna?), nākamā Bēthovena skolniece, kurai izcilais komponists veltījis savus darbus. Viņas vīrs Johann Georg von Browne bija izcilā komponista patrons tā daiļrades sākuma posmā - 1790-tajos gados, kam, iespējams, bija izšķirošs faktors komponista daiļrades attīstībā un liriski dramatiskā stila izveidē. TBC

1770-80... Zemnieku nemieri plašā apvidū (arī Alūksnes apkaimē). TBC
1771 Zemnieku baumas, ka poļu nemiernieki iebrukuši Latgalē un atcelšot dzimtbūšanu, Latgales pierobežas. arī Gulbenes zemnieki atsakās iet muižas darbos. 1776/77 nemieri, hernhūtiešu atbalstīti, arī Alūksnes apkaimē.

„Nekronētajam Livonijas ķēniņam“ Otto Hermanim v.F. - 30 lielsaimniecības, pirmais vīna producētājs Livonijā. Ādas un linu pārstrādes uzņēmumi, ēkas celtas ar tālaika labākajiem arhitektiem, būvmeistariem un materiāliem.
18.gs 2.p. Alūksnes pilsnovada īpašnieks O. H. f. Fītinghofs pie Ievednes ietekas Pededzē uzbūvē Vārnas dambi: ūdensdzirnavas ar sudmalām (Mahlmühle) un zāģētavu (Schneidemühle), vara kaltuvi (Kupferhammer): Jaunanna veidojas kā pusmuiža. 

1772. g. kartē iezīmēta Ērmaņu muižas vistuvākā – 'māsas' muiža Annenhof (Vecannas mž) [5 km uz R], netālu uz R: Hessenhof (iesp. īpašumā no 17... TBC)
Hermannshof, Kroppenhof u. Gr.- u. Kl.-Jungfernhof (seit 1774. g.): kādā dokumentā minēts, ka no 1774.g. Ērmaņu, Kropes un LielJumpravas & MazJumpravas muižas ir Otto Hermaņa f. Fītinghofa īpašumā (arī Pauls Kampe).

1777./1778. g. Fītinghofu visas ģimenes Lielā Eiropas tūre. Vecākajai meitai nepieciešama dziedniecības iestāde Hamburgā. Eiropas spa iestādes un augstākā sabiedrība. Ziema - Parīzē (deju stundas Julianei Barbarai tālākajā dzīvē tās būs nozīmīgas!), pēc tam pāris mēneši Anglijā. Pilis, parki, sabiedrība: iespaidi visam mūžam visai ģimenei, mūsu gadījumā: Otto Hermanim un Burhardam - jaunās Marienburgas sapņu areāla radīšanā.

Par Otto Hermaņa lielo nozīmi un ieguldījumu liecina īpaša Katrīnas II Lielās dāvana - Kanovas vāze [Antonio Canova (Italian: [anˈtɔːnjo kaˈnɔːva]) (1757–1822) - an Italian neoclassical sculptor, famous for his marble sculptures. Often regarded as the greatest of the neoclassical artists, his artwork was inspired by the Baroque and the classical revival, but avoided the melodramatics of the former, and the cold artificiality of the latter.] TBC

1778 Otto Hermanis pasūta un finansē Rīgas pilsētas bibliotēkas un sava teātra (kas ir viens no labākajiem vācu teātriem Eiropā, tobrīd - visā pasaulē) pārbūvi - to veic sava laika izcilākais būvmeistars Livonijā Kristofs Hāberlands (1750 – 1803). Pēc citiem datiem: 1782 Oto Hermanis fon Fītinghofs uzceļ pirmo stacionāro Vācu teātri Rīgā.
Ещё тайный советник вызвал в Ригу музыканта Конрада Фейге (1757-1818), ставшего здесь директором концертов и оперы. 1787-90 побывал не только в Риге, но и в Петербурге, Ревеле, Дерпте, давая частные и публичные концерты.

Hermannshof (Эрмане) (gekauft 1780, verkauft 1872)
Līdz šim pieņemtā versija: 1780. g. Voroncovs (1714-1767!) /vai valsts/ pārdod Fītinghofam Marienburgas pilsnovadu ar visām tā muižām (lai gan daudzos dokumentos minēti arī citi gadskaitļi); var pieņemt, ka Fītinghofs ir, iespējams, rentējis Marienburgas pilsnovadu tāpat kā spirta dedzinātavas, ādu ģērētavas, zirgaudzētavas Salaspilī/Holm un visā Livonijā.

1781. g. Otto Hermaņa f. Fītinghofa ģimene:
Johann Christoph Brotze: Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente 
University of Latvia Academic Library http://www3.acadlib.lv/broce/
[1] Otto Hermann von Vietinghof genannt Scheel ... [1781; der Schattenriß;].
[2] Deßen Gemalin Anna Ulrica Gräfin von Münnich [1781; der Schattenriß].
[3] Dorothea Helena Friderica von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].
[4] Barbara Juliana von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].
[5] Burchard Christoph von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].
[6] Anna Margaretha von V[ietinghof] [1781; der Schattenriß].

1780-tos gados top Fītinghofu oāze starp Pēterburgu un Rīgu - jaunā Marienburga (mūsdienu Alūksnes pilsētas vēsturiskais centrs) Alūksnes pils ansamblis
1781-1788 baznīca (baroka pāreja uz klasicismu; projekta autors & būvnieks: sava laika ievērojamākais Rīgas arhitekts, būvmeistars Kr. Hāberlands), 
Ozolkoka pils (arhitektoniski stilistiski revolucionārā villas tipa formā), gājusi bojā
Pils dārzs un parks (pastaigu un izpriecu mežs), kas 19. gs. sākumā kļūst par visplašāko retumu stādījumu kolekciju Vidzemē.

1780 Otto H. v. Vietinghoff kļūst par Krievijas senatoru.
1788. gadā Katrīna II ieceļ Otto par Krievijas Valsts medicīnas kolēģijas direktoru: HptDir. d. Reichsmedizinalkollegiums in St. Petersburg (1788-1792). Fītinghofi pārceļas uz Pēterburgu, 1788-90 uzbūvē savu namu Pēterburgā - Admiralitātes prospektā pēc Kvarengi (Giacomo Quarenghi) projekta.

Alt- u. Neu-Annenhof, Doremoise, Ilsen, Lubahn, Alswig Schluckum, Kalnemoise u. Ottenhof (seit 1780) // Malup (seit ca. 1780). 1754-84 Hessenhof, Kr. Walk, u. Kosse (OHvV-S): Barbarai?

No 1789 pieder arī Vec-Gulbenes un Litenes muižas.

1791. g. Otto Hermaņa f. Fītinghofa bisti marmorā veidojis tobrīd pasaulē, iespējams, izcilākais franču tēlnieks Jean-Antoine Houdon (pazīstams ar radītajiem filozofu, prezidentu un ķēniņu - Didro, Ruso, Franklina, Vašingtona, Džefersona, Luija XVI un Napoleona Bonaparta krūštēliem).

1792 Viljbreht kartē (krievu val.) – Бабецки, (ir arī Hessenhof pie maza ezeriņa), bet nav Annas muižas:
1791.g. Grāfa Mellina kartēs: Ērmaņu muiža kā neapdzīvots, purvains, mežains apvidus. 
Der Walcksche Kreis (Valkas apriņķis); gezeichnet v. L. A. Graf Mellin, gestochen (iegravējis) von Carl Jäck, Berlin 1793. Ērmaņu muižas 'māsa' Vecanna / Alt Annenhof (ceļš iet pāri upei, kas nāk no ezera vai 2, uz kuras dzirnavas) – iezīmēta neliela (kā netālu “Skujeskalns” [šodienas “Skujukalns”] mājas), arī Mahlup (8 km no Ērmaņiem): neliela + dzirnavas, Jaunanna - ar Kaparāmuru: Neu Annenhof ar “Kupferhamer” un “Mahl und Schneide Mühle”; Babetzky un Bayenhof (mūsdienu Bejas dz.) abas ar dzirnavām – kā Alswig, Goldbeck (Kolberk M.), Fianden (Lahzberga M.); Marienburga – 200 W (verstis) no Rīgas:
Marienburgas pils kompleksa ieceres autors - Otto f. Fītinghofs savu karjeru un dzīves ceļu noslēdz 1792. g. Pēterburgā kā Katrīnas II uzticības persona, mūža nogalē izveido vienotu Krievijas impērijas veselības iestāžu tīklu. 

1797. g. Otto sieva Anna Ulrika (feldmaršala, grāfa Burharda Kristofa fon Mīniha meita) ieķīlā Vecgulbenes, Litenes, Blomes u.c. muižas. 


Burchard Christoph von Vietinghoff genn. Scheel (1767 - 1828)
 Marienburgas pils kompleksa un parku izveides pabeidzējs 
Ērmaņu muižas idejas autors un īpašnieks 1792 - 1828

Otto Hermaņa fon Fītinghofa - Šīla iesāktos darbus turpina viņa dēls - Burhards
1784. g. studējis jurispudenci Strasbūrā un Getingenā. 1788. g. tēvs Otto pārceļas uz Pēterburgu Katrīnas II dienestā.
1790.g. nākošā cara (Katrīnas II dēla) - Pāvila I (1754–1801) kambarkungs Pavlovskā, kur papildina jau esošās zināšanas un iespaidus Marienburgas pils parka iekārtošanas pabeigšanā. Galmā pavadītais laiks deva Fītinghofiem izveidot draudzību ar nākošajiem monarhiem - Katrīnas II mazdēlu, sava laika apgaismoto Aleksandru I (1777 - 1825).

1792. gadā Burhards pārņem tēva Oto īpašumus Livonijā. Šai laikā Burharda māsa, ievērojamā politiķe un rakstniece, pirmā Latvijas romāna "Valerie", izdots Parīzē 1804.g., autore Barbara Juliane de Krüdener (1764-1824) dzīvo Berlīnē un citās Eiropas pilsētās, jaunākā māsa Anna Margarēta fon Brauna (1769-1803), Ludviga van Bēthovena skolniece - Vīnē).

Burharda dzīvesbiedre ir Katrīnas II Lielās galma dāma Katarīna Elizabete Šarlote (1776-1843) no fon Līvenu dzimtas (kurai, visticamākais, ir senas līvu/lībiešu saknes). 1795. gadā viņas mātei, Šarlotei fon Līvenai (1742-1828) ķeizariene Katrīna II, kā savu mazbērnu audzinātājai, nodeva mūža lietošanā Mežotnes muižu (pils celta 1797-1802, arh. Kvarengi; celtniecības darbus vada pats, no Berlīnes atbraukušais, Berlics). Pāvils I Mežotnes muižu padarīja par Līvenu dzimtas īpašumu un 1799. gadā viņiem piešķīra mantojamu grāfu titulu.

Burhards pabeidz tēva Otto un savu ieceru realizāciju Marienburgā (Alūksnes vēsturiskais centrs): Lielā klēts (1793), Ezermalas pils (1793-94), Palmu māja (1802), Alūksnes parka arhitektūras sīkformas: Obelisks ar īpašu ierakstu tēva Oto piemiņai (1799), Rotonda, Slavas templis zviedru un krievu karavīriem (1805-07), Mauzolejs. (TBC).
XIX gs. sākumā izveidotie stādījumi Alūksnes parkā kļūst par paraugparku visai sabiedrībai - visplašāko koku stādījumu kolekciju Vidzemē, par vienu no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā; tajā auga tādi nebijuši eksoti kā sarkanā kļava, amorfa, pundurmandele, kokžņaudzējs, koluteja, kizils un citas ārpus mūsu areāla koku sugas. (Eiropas ceļotāju apraksti par parku - TBC). No 18 mākslas priekšmetiem un paviljoniem līdz mūsdienām saglabājušās 5 mazās arhitektūras formas un ķeizarienes Katrīnas II Otto Hermanim dāvātā Kanovas (Canova) veidotā balta marmora vāze ar auglības simboliem, tā atradās parkā uz postamenta pie Ozolkoka pils.
Šie daudzie piemēri nepieciešami lai ilustrētu, parādītu atmosfēru, laiku kurā tapa Ērmaņu muiža, izskaidrotu viņas nepieciešamību un būtību. Marienburgas un Ērmaņu muižas radītāji bija cilvēki, kuri bija uzauguši ķeizariskajos parkos un tos radīja, pazina sava laika izglītotākos cilvēkus, bija iepazinušies ar sava laika literatūru, mākslu, bija tās pazinēji, novērtētāji un atbalstītāji. 

18./19. gadsimtu mijā Fītinghofu uzkrātais lielkapitāls un ietekme pamazām sāk sadalīties un izzust: muižas tiek ieķīlātas, pārdotas, mantotas, droši vien dotas pūrā, radinieki gan precas ar radiniekiem, bet pēc-baroka laikmeta biznesa formas mainās jaunajā - kapitālisma un buržuāzijas veidošanās pasaulē. 

Burhards ir Pēterburgā Pāvila I (1754-1801) kambarkungs, Burharda bērni piedzimst Pēterburgā, Tallinā. 
1799 Marienburgā piedzimst Alexander Joseph von Vietinghoff-Scheel, nākamais Ērmaņu muižas mantinieks. 
1795 "Ta pirma Pawaru Grahmata" (Harder) - latviešu valodā!
1798 kartē: Babezky, Anenhof: Jaun-Annas vietā.
1805 kartē: “Allūksne S. (See)” Kupferkamer, Schn. M. - Jaunannā; Babetzky; Sch. Polozk – ~10+km aiz Pededzes.
1801 galma apvērsumā tiek nogalināts Pāvils I (Burgards f. Fītinghofs ir viņa kambarkungs), pie varas nāk Aleksandrs I, kurš, savukārt, bauda vispārēju cieņu Livonijā. 1802 Garlieb Merkel: “Wannem Ymanta”. 1804 Vidz zemn. likumi: nevar pārdot zemn. bez zemes, reglamentē klaušas, pieprasa ieviest jaunas vaku grāmatas. 
1804 Особняк И. Ф. Фитингофа куплен в казну - Дом губернских присутственных мест.
1811. g. Anna Ulrika tiek guldīta Pokrova kapos, viņas bērēs esot atskaņots 1791. g. (!) rakstītais Mocarta „Rekviēms“.

1815. g. - Ērmaņu muižai piederošo māju iedzīvotāju statistiska: ... TBC! 

1816. gadā Ērmaņu muižas pusmuiža (~1km attālumā uz R): Ponkull (mūsd. Ponkulene), Ponkule, somugru izcelsmes vārds (küla - ciems).

1819. g. dzimtbūšanas atcelšana / zemnieku brīvlaišana Vidzemes guberņā: pāriet uz muižu zemju un māju iznomāšanu zemniekiem.

1822 Krievijas imperators Aleksandrs I (1777-1825) (uzaudzis savas tēvamātes Katrīnas II un Burharda sievas, dzim. f. Līvenas, tiešā vadībā) apciemo Burharda ģimeni (šķiet, klātesot arī Burharda māsai, Aleksandram I tuvai personai, Barbarai Julianei f. Krīdnerei, 1764-1824) Marienburgā/Alūksnē, kas ir pēdējais spožais apliecinājums dzimtai un vietai. (Iespējams, Aleksandra paviljons ir celts tieši šim notikumam vai arī par tam par godu).


Ērmaņu muižas tapšana (XIX gs. 2. ceturksnis)


Mūsdienu Ērmaņu muižas kungu nama cēlājs ir Burhards Kristofs f. Fītinghofs-Šēls (1767-1828) ir Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1802), apgaismības laika personība ar plašām interesēm un zināšanām, kas iegūtas Vācijā, Anglijā, Francijā un Pēterhofā, Krievijas galmā. Ērmaņu muižas tapšana saistās ar Burharda mūža nogali.
Par Ērmaņu muižas prototipu, iespējams, kalpoja gan izpriecu muižiņas (piem. Burharda vectēva un vecāku muižas Rīgā - Zolitūde, Anniņmuiža un Šampētera muiža; līdzīgas rindojās ap Juglas un citiem ezeriem pierīgā Herdera un Broces laikā), 18/19.gs. mijas sakrālās koka celtnes - Jēzus vai Katlakalna baznīca (Hāberlands!), klasicisma askētisms - tas sasaucas ar racionālisma laikmeta interesi par klasisko Grieķijas filozofiju un arhitektūru, kura Eiropai kļuva pieejama ar tās neatkarības iegūšanu 1821. gadā.

1825. g. Burharda veselība pasliktinās. 1825. g. apprecas jaunākais dēls Aleksandrs Jozefs f. Fītinghofs (Burharda mantinieks un Alūksnes Jaunās pils 1850-to gadu beigās cēlājs).

Ērmaņu muižas arhitektoniskais stils 

ir izvēlēts atturīgs (ja apskatāmies kontrastā - 1902. g. anarhistu nodedzinātās Alūksnes centrālās pils fotogrāfiju: Ozolpils eleganto villas veidolu, vai iedomājamies ambiciozo palmu māju) - gandrīz grēk-nožēlniecisks; detaļas reizēm robusti nostrādātas, toties - ir kolonnas, ir vieta kapelai - lai saglabātu vientulību un neatkarību, un lai saglabātu saikni ar dievu, meditāciju*, būtiskiem dzīves pamatjautājumiem.
*) Miks Koljers / Mike Collier savā izcilajā grāmatā „Iz Baltikas“ ataino pamatotas fantāzijas ar augstu vēsturisko iespējamību par Otto f. Fītinghofa 'tikšanos ar pūķi' - kā karavīrs Krievijas militārajā akcijā Persijā ievainots un bezsamaņā nokļuvis templī, kur iepazinies ar mūku, vientuļnieku dzīvesziņu un meditāciju. Iespējams, Burhardam bija nepieciešama atrašanās vientulībā ar sevi, vienkāršas dabas lokā šai dzīves etapā.
Iekšējā apdare ir bijusi pieticīga - tēsta, bet neapmesta guļbūve (diezgan tipiski, skatoties tālaika Krievu mākslinieku pēc-baroka muižu interjeros). Vienīgā telpa, liekas izbalsināta ir bijusi kapela.
Iespējams iespaids ēkas stila un vietas izvēlē varētu būt: heremitage - agrīnajos (1750-1800) Eiropas ainavu parkos - eremīta namiņš (arī Krievijā ir līdzīga reliģiskas nozīmes patvēruma vieta, t. s. Poustinia).
Savukārt, pirms tam - 1818. gadā Veselavas muižā Kristofs f. Kampenhauzens uzceļ sev nomaļus 'mūzu mājiņu' - klasicistisku mākslu templīti kur spēlēt flautu, pavadīt laiku pie saviem pierakstiem, notīm, pārdomās, šodien teiktu - meditācijā (To apraksta Zigfrīds f. Fēgezaks savā izcilajā grāmatā "Senči un pēcteči").
„Kungu māja ir tapusi 19.gs. otrajā ceturksnī... Tā ir celta no apaļkoka baļķiem, guļbūve, apšūta ar dēļiem, stāv uz laukakmeņu mūra pamatiem. Galveno ieeju rotā 6 koka kolonnu portiks ar trīsstūrainu zelmeni galvenajā fasādē.“ (Silvija Ludviga, VKPAI inspektore). [TBC]

Projekta autors, arhitekts 

nav vēl zināms. Alūksnes izveidošanā Fītinghofs bija aicinājis labākos arhitektus un būvniekus. Pēc Imanta Lancmaņa domām „Ēkas kompozīcijā jūt 'Visaugstāk apstiprināto fasāžu' iespaidu. Kāds gravēts tipveida projekts no 1812.gada ir līdzīgs - ar platu sešu kolonnu toskāņu ordera portiku, kas fasādē abās pusēs atstāj vietu tikai vienam logam ar pusloka pārsedzi. Tas viss gan ir adaptēts Latvijas arhitektūras tradīcijām - pieplacinātāks, ar augstāku jumtu, portiks nav piekļauts fasādei, bet brīvstāvošs, taču iecere ir tuva.“
„Kā iespējamie autori, kuri strādājuši pie Fītinghofu iecerēm varētu būt klasicisma arhitekts, Tartu observatorijas un UV ēkas autors J.V.Krauze un J.D.Gotfrīds. Gotfrīds Rīgā patiesi bija spiests ļoti rēķināties ar obligātajām paraugfasādēm, tāpēc viņš kā autors ir ļoti ticams.“ (Imants Lancmanis).

Pēc Krauzes (1757-1828) kādreizējā projekta 1831. g. būvēts un 1832. g. atklāts Mauzolejs Alūksnes parkā klasicisma rotondas (rotunda) formā, kas sasaucas ar Ērmaņu muižas klasicisma stilu; iespējams, ka arī muižas veidola pamatā ir Krauzes skice vai projekts.
1813-21 bieži Marienburgā minēts arh. A. A. Reksrots, kurš (pēc Paula Kampes domām) varētu būt dažādu arhitektūras mazformu (Alūksnes parkā u.c.) autors.
„Katrā ziņā dīvaini, ka paraugfasāde izmantota laukos, kur tas atšķirībā no pilsētām netika pieprasīts. Vidzemē mīlēja gari izstieptas, zemas ēkas, toties paraugfasādes orientējās uz pilsētas apbūvi, kur gruntsgabali nepieļāva garu ēku celtniecību.“ (Imants Lancmanis, 2015).

Savukārt Tartu UV mākslas prof. Dr. Juhan Maiste izsaka pārliecību, ka muiža ir autora darbs. Ar piemītošu eleganci un vienkāršības, tai pašā laikā gara cēluma un attīstības izjūtu.


Parasti šādas celtnes muižu vajadzībām cēla krievu vai jūdu amatnieki, kuri bija specializējušies šāda veida zināšanās un prasmēs. Zāģis netiek izmantots, tikai cirvis - to var redzēt koka detaļās vēl šodien.

Muižas vietas izvēle, novietojums

Hakenvermessung erst 1823, 1826 selbst.
1823. g. tiek uzmērīta Ērmaņu muižas teritorija, kura 1828. g. kļūst patstāvīga.
Ēkas vietas izvēle: tālaika kartēs Ērmaņu muižas vieta izskatās purvaina, nemīlīga, līdzīga kā citas tuvākās nemeliorētās platības - slīkšņaini dumbrāji, kārklu un ievu biezokņi, briežutis, zvēru migas - arī Ievedne nav visvarenākā upe apkaimē - ir Pededze, Alūksnīte, ir Alūksnes ezers vai Pullāna ezera vai intīmāku ezeriņu krasti: kāpēc ne tur? Stundas pagrūta brauciena ar zirgu attālumā no baznīcas.
Vientulība un meditācija? Grūta slimība vai konflikts? Nav ziņu. Burharda sieva izplata reliģiska satura grāmatas G.Bergmaņa “Saņemamas sprediķu mācības” u.c.

Ērmaņu muiža un Annas muiža, iespējams, ir veidotas kā diptihs, pāris - 5 km attālumā abu vecāku: Otto Hermaņa f. Fitinghofa (Alūksnes parkā Burhards īpaši veltīja obelisku ar ierakstu savam „labākajam tēvam„) un mātes, Annas Ulrikas dz. Mīnihas piemiņai.

Mājai nav parādes aksiālais piebraucamais ceļš ar parādes laukumu, tā ir māja pie strautiņa, ceļa malā. Nevis pie skaista ezera vai sasniedzamās skaistās Vaidavas vai Pededzes; nav arī skaistu pakalnu. Mājas saimniece un atjaunotāja, pēc izglītības - arhitekte, Inga Prauliņaiespējams, kāds īpašs gadījums noticis šai vietā, pie ievām: blakus ceļam no Babeckas uz Vecannu cauri krūmājiem un purvājiem līkumo Ievednes upīte.
Ēkas dienvidos neatradās baroka ornamentālais dārzs, bet drīzāk slīkšņaini džungļi, pilni ar putnu dziesmām un zvēru migām (kā tas pavisam netālu ir šodien). Izcilā vēsturisko dārzu speciāliste Ilze Māra Janelis kādā arhīva materiālā atradusi ziņas, ka dārzs Ērmaņu muižā tiešām nav bijis 'varbūt kāda ābele' (13. dec. 2018. LZA)

Iespējams, šai templī, namā vēl viesojās māsa Barbara - Madame de Krudener (savas piētisma un Tautu savienības idejas viņa sludināja daudzviet Eiropā, izveidoja Tautu savienības tekstu, viņas idejām bija liels iespaids uz bērnības draugu Aleksandru I - līdz bajāri ~1821.g. lika no viņas idejām un personiskās draudzības novērsties, Barbarai tika dots mājiens atstāt Pēterburgu, ko viņa esot darījusi kājām - līdz Imperators aizsūtījis karieti. 1822-23 Barbara savas brīvdomīgās (un, cik dzirdēts, arī brīvlaišanas) idejas sludināja zemniecēm netālajā Kosē; mūža beigas sagaida pašas izveidotajā šveiciešu komūnā Karasubazarā, Krimā 1824. g. Ziemassvētkos).

Pamazām tiek zaudēti draugi - mūžībā aiziet māsa Barbara, imperators Aleksandrs I.

1828. gadā Burharda dzīvesstāsts beidzas un līdz ar to vesels laikmets - klasicisms un apgaismība. Burharda sieva, reliģisku grāmatu tirgotāja Marienburgā, aiziet mūžībā 1841. gadā un 1840-tajos gados izcilais Alūksnes parks jau tiek raksturots kā nolaists.

1826. g. dokumentos pirmo reizi parādās Hermannshof latviskais nosaukums, tālaika rakstībā: Ehrmanna-M. - ar pusmuižu Ponkuleni: Hofl. Ponkull (līvu, konkrētāk - leivu valodas izcelsme); kopējā platība = 23 1/4 arkli. 1040 vīri, 1138 sievas(?)
[Geographischer Abriss der dreideutschen Ostsee=Provinzen Russlands... v.Bienenstamm; Riga, 1826] :


Heinrich v. Hagemeister savāktajos materiālos (Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands; izd. 1836) aprakstīta Marienburgas pilsnovada (Alūksnes) vēsture un attīstība, pieminēta Ērmaņu muiža kā pilsnovada sastāvdaļa, uzmērīta 1823. gadā, izdalīta kā patstāvīga vienība 1828. gadā:





1834 - 1875. Aleksandrs Jozefs fon Fītinghofs

Kapitālisms. Lauksaimniecības muiža
 
1820-tie: Lauksaimniecības krīze?
1834. gada 18.decembrī, „saskaņā ar vienošanos brāļu un māsu starpā, muižu pārņem štābkapteinis barons Aleksandrs Fītinghofs Šēls“ (1799 - 1875). (Silvija Ludviga, VKPAI inspektore)
1834 Bes.v.Schl. Marienburg mit Hermannshof, 1834-74 Alt&Neu-Annenhof, Malup 1834-72.

1839. g. Kārļa G. Rikera Vidzemes speciālkartē "Specialcharte von Livland" - Ērmaņu muiža ar tai piederošajām mājām: Kraukļi, Kopmaņi, Pūriņi, Brūnas, Sebežnieki un Ponkule (pusmuiža).
[no Bejas Novadpētniecības muzeja materiāliem]
Nākošais dokuments vēl gaida savu tulkojumu...
1885. g. Beiträge zur Geschichte der Rittergüter Livlands, II
Alexander Joseph Bar. v. Vietinghoff-Scheel (1799 Marienburg - 1875 Mitau/Jelgava, vēl konkrētāk, iesp. Vilce), arī Jumpravas muižu īpašnieks, ir visu mūžu strādājis kavalērijas jomā, staļļmeistars, 1848 Kambarjunkurs, 1862 Ieslodzījuma vietu komitejas direktors iekšlietu ministrijā, vēlāk Pleskavas ģimnāzijas goda kurators. 1859-1863 Marienburgā Aleksandrs uzceļ pats savu - Jauno Alūksnes pili Tjūdoru neogotikas stilā (baroks, klasicisms, mākslas un apgaismība ir aizgājušais laikmets).

Īpašnieka Aleksandra Jozefa karjera risinās citās vietās. Ērmaņu muižā dzīvo, visticamākais, pārvaldnieks. Ērmaņu muiža pazaudē savu sākotnējo misiju; muižu, visticamākais, sāk nodarbināt lauksaimniecības vajadzībām. 

*1836 netālajā (5 km) Annas muižas kungu mājā, kas ir lielāka XIX gs. 1. puses mūra ēka, ar klēti, kūti (un dzirnavām jau 18.gs. beigās) piedzimst Aleksandra Jozefa f. Fītinghofa bērni - dvīņi.
1842. g. Ērmaņu muiža minēta arhīvā. [Pastāv arī uzskats, ka mž ēku pasūtījis & būvējis Aleksandrs f. Fītinghofs, tomēr maz ticams, ka pilnīgi citās, militāri praktiskās interesēs orientētais jaunais Aleksandrs Jozefs varētu interesēties par aizejoša laikmeta eremītu namiņiem]. 
1844 uzcelts Vec-Annas stallis, vēlāk krogs, joprojām saglabājies (TBC)
*1846 Annenhof: AlexJoseph m. Catharina Freiin vV-Sch (4 FEB 1846 Annenhof - 4 OCT 1922 Berlin)

Ērmaņu muiža nav bijusi piemērota ilgstošai dzīvošanai, varēja kalpot izpriecu, svinību gadījumos (līdzīgi kā viesu mājas mūsdienās, tikai privātai lietošanai: kalpotāji visu sakopa pirms un pēc, neizjaucot dzīvojamās mājas dzīvi) - TBC! 

1840. g. Budberga adrešu grāmatā pieminēti Draudzes piesēdētāja aizvietotājs Jānis Drēzdens no Ērmaņu muižas: Bauerbeisitzer / Substitut Jahn Dresden aus Hermannshof un Juris Glāznieks no Vec-Annas (Bauerbeisitzer Jurre Glasneek aus Alt=Annenhof):

1846. g. kartē Hermannshof, Alt Annenhof (pazudusi Babecka/Beja, minēta tikai Beyenhof - Bejas dzirnavas):

1864 Alūksnes draudzes pērminderis Jānis Sakvārnis Kopmaņu mājās (2 km no Ērmaņiem) sāk mācīt zemnieku bērnus lasīt. 1868 Brencu skola. 1872 [TBC]

1860-tie gadi: skats, kāda atmosfēra būtu piemērota Ērmaņu muižas zālei. Autors: Iļja Repins.
(c) 1867 I. Repin
Moritz_von_Schwind_SCHUBERTiade - Moritz von Schwind, 1868


  1874 - 1903. K/H von Knorring 

/Knöringsfeld/

1874. gada 22. novembrī Aleksandrs J. f. Fītinghofs (1799-1875) par 377 000 sudraba rubļiem muižu pārdod atvaļ. apriņķa deputātam Konstantīnam fon Knoringam (Knorring) / Constantin v. Knorring (Jurjew), skandināvu dzimta.
1877: Ērmaņu muižā dzīvo muižas pārvaldnieks Peter Pikkul. Viņa, vai priekšgājēju laikā, visticamākais, tika mainītas telpu sākotnējo ieceru funkcijas, veiktas pārbūves: vestibils un zāle sadalīta mazākās istabās: radītas 'sekundārās' - papildus sienas (droši vien, lai spētu iemitināt vairākas ģimenes, kalpotājus, darbiniekus, vai arī vairāk atsevišķas telpas savai ģimenei). Par pragmatisko lauksaimniecisko ievirzi un atvirzīšanos no Fītinghofu kultūras tradīcijām liecina īpašumu pārdēvēšana: Hermannshof --> Knöringsfeld; Alt-Annenhof --> Knöringen; Neu_Annenhof --> Knöringswalde.

1884. gadā būvmeistars no Ērmaņu muižas Kristians Prikkulis piedalās Bejas skolas būvniecībā. [Bejas novadpētniecības muzejas materiāli]

Baltisches historisches Ortslexikon: Lettland (Südlivland und Kurland). [?]
Hans Feldmann, Heinz von Zur Mühlen.
Böhlau, 1990
Hermannshof, Ērmaņi (lietota mūsdienu latviešu valodas rakstība) L/Wa (Valkas apriņķis). 9 km no Alūksnes.... 1 kungu māja, 1 krogs, 12 saimniecības [?]. 1) Vēsturiski: bij. Marienburgas pilsnovada daļa. 1823 uzmērīta, 1826 patstāvīga saimn. vienība [?]. 1834 no Marienburgas (Alūksnes atdalīta). 2) Pēdējais īpašnieks Bar. Aksels fon Delvigs (citos avotos - viņa meita fon der Vāla). 3) admin.  ~1909/38 Mālupes pagasts. 4) Baznīca: Alūksnes ev. lut. 5) pusmuiža: Ponkule; muižas krogs. 6) nosaukums pēc Bar. fon Knorringa (1834-1904 [visticamākais: kļūdains gadskaitlis] vārda: Knöringsfeld (Knorringa/Knoriņa lauks); 1909 g. = Ehrmaņa m. (1990. g. izdevums).

1892. g. izd. A.Krēgera adrešu grāmata: krogs Vecannā, divi – Jaunannā, kam īpašnieks H. fon Knorrings, krodzinieki – E. Rogenkopfs un F. Gulbis.

1886 Mālupes Jaunā skola (TBC)
1890. g. Ērmaņu muižā dzimis Aleksandrs Egle, LKOK. 
1898 Brencos: teātra izrāde piedalās Bullans un Jūlijs Dievkociņš (dzejn.)
1900 Brencu Saiešanas nams.

Visu XIX gs. ir veidojusies vidusšķira - brīvļaudis: kalpotāji, amatnieki; gadsimta otrā pusē arī iedzimtie nu brīvlaistie zemnieki; blakus ielu un fabriku proletariātam veidojas arī latvju lielsaimniecības ar spēju tās (i.e. tēva mājas) izpirkt savā īpašumā. 1860. gados Pēterburgā studējošajā jaunatnē sāk veidoties Jaunlatviešu nacionālisms (līdz tam izglītoto cilvēku attīstības kanāls bija - vācu valoda). 1880. gados sāk attīstīties nacionālā akadēmiskā mūzika un māksla. Marksisms, Jaunā strāva, anarhisms, sociāldemokrāti - sabiedrības saknes stihiski sāk spēlēt lomu sabiedrības attīstības norisēs.

Īstā Knorringa meklējumos:
Konstantin Karl Heinrich von Knorring (1820 VII.18. - Dorpat 1903 VI.3.)

1903/1904 - 1916. Bar. Axel Alexander von Delwig

Industrializācija

1889 - 1918 Apes mž saimnieko brīvk. Rudolfa Fridriha Aksela fon Delviga (1851–1916) dzimta.
Attāli radinieki dzejniekam, „Zhavoronok“ u.c. klasiskajā mūzikā izmantotu dzeju autoram Antonam Delvigam, kuram savā dzejoļus veltījis tā labākais draugs - Puškins.
Ērmaņa muižu, līdz ar visām Annas muižām iegādājas Apes muižkungs Aksels fon Delvigs, rosīgs sava laika lielas apkaimes lauksimniecisks industriālists - Jaunannā izbūvē personīgo dzelzceļu Pededzes mežos lai nogādātu kokus līdz 1903. g. uzceltajam šaursliežu dzelzceļam un uzbūvē Medību pili Pededzes krastā.

Darbojas Ponkulenes elektrostacija.

1902. g. anarhisti nodedzina Alūksnes Ozolkoka pili, zūd Alūksnes mž parka daudzi pieminekļi, īpaši skulptūras darbi (20.gs sāk.) 
1905 pagastmājas pagalmā skolotājam Kļaviņam piespriests nāvessods, tā vietā izpildīts - miesassods. Pēc (Arnolda?) Fītinghofa sūdzības jāatstāj darbs. Brencis Kļaviņš atkal skolā atgriežas: 1917-1926. 

Pēc ģimenes nostāstiem 1906. g. pēc 1905. g. nemieriem Opekalna baznīcā Dāvida Praules ģimenei ir jāatstāj Apes (vai Lāču) muiža. Iespējams, ar Delviga protekciju tiek atrasta iespēja kļūt par pārvaldniekiem vai rentniekiem Babeckas muižā (mūsdienu Beja/Matisene), iespējams tādēļ arī mainīts uzvārds uz Prauliņš. 
1906. g. Dāvida Praules vecākās meitas Martas ģimenē (precējusies ar skolotāju Pēteri Medni) Jaunlaicenē piedzimst ievērojamais koru virsdiriģents Haralds Mednis. Bet Jaunlaicene ir jāatstāj un Pēteris Mednis kļūst par skolotāju Lazdonā (Madona).  
1905. g. 29. nov. Rīgā piedzimst Arnolda dēls Arnold Alexander, pēdējais Marienburgas īpašnieks.
Baronam Arnoldam fon Fītinghofam-Šēlam pieder Alūksnes muiža (arī Mālupes muiža: ar saimn. ēkām izrentē: saimnieko muižkungs Viļums. Barons uz Pededzes upes liek uzcelt ūdensdzirnavas, izrentē būvdarbu veicējam. Ap 1912. g. rentes līgumu par ūdensdzirnavām slēdz Rābe un Balodis).

Pamazām tiek pārdotas/izpirktas Ērmaņu muižas zemnieku mājas īpašumā.
1907[?] atdala 'Dārznieki' Vilim un 'Naglas' (Aina Rubene, dz. Bleiere 1. X 2011.)
(1912?) Конмапъ No17 и Пурингъ No8 частнаго имения Германегофъ.
Von Bar.vonBock im Aug.1913 im sidlichen Livland bei Annenhof un-weit Marienburg in einem Sumpfgraben gesammelt. Ist besonders charakterisiert durch die zwirnfadendinnen, weichen Stengel. Die var. pseudo-Setneri besitzt mehr pfriemlich auslaufende, sichelfôrmige Blātter. S. I, 6, a unteres, b olxres Blatt, c kleines Habitusbild, d gewundene Zellen aus der Mitte ei(es groBeren oberen Blattes starker vergrôBert; gezeichnet nach einem Originalexemplar. Drepanocladus aduncus (Hedw.).

1913. g. Dāvids Praule (~70 g.v.) un ģimene - vecākā dēla Kārļa (~35 g.v.) vadībā kļūst par Ērmaņu muižas pārvaldniekiem vai rentniekiem.  
PRAULIŅU DZIMTA (TBC)

1914 - 1918 I Pasaules karš 

Alfrēds Prauliņš (1891 - 1942) jau pirmajās kara dienās tiek iesaukts Krievijas impērijas armijā. Tajā laikā viņam ir 23 gadi. No 1915. gada marta Alfrēds tiek ieskaitīts Daugavgrīvas cietokšņa bataljonā. 1916. gada maijā viņš pabeidz Pēterhofas praporsčiku skolu un turpina aktīvo dienestu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, vēlākajā pulkā. Tā paša gada novembrī Alfrēdu paaugstina par podporučiku un 1917. gada martā par poručiku. Pēc Oktobra revolūcijas Petrogradā 1917. gada oktobrī Alfrēds no pulka izstājas. Nav zināms, ko viņš dara līdz 1919. gada maijam, kad Alfrēds pievienojas Latvijas armijai.
Alfrēds Prauliņš apbalvots ar Lācplēša Kara ordeni (LKOK nr.3/1680) par kauju 1916. gada 22./23. decembra naktī pie Mangaļiem Tīreļu purvā. Ziemassvētku kaujās, vadīdams brīvprātīgo komandu, zem tiešas, stipras ienaidnieka uguns pārgrieza 5 dzeloņdrāšu joslas, ieņēma ienaidnieka ierakumus un palīdzēja sagūstīt pretinieka smagās artilērijas bateriju starp Mangaļiem un Skangaļiem.

1916. Ar 1. pasaules kara notikumiem beidzas Aksela fon Delviga (1851–1916) rosīgā dzīve. 
Muižas (Ape, Ērmaņi, Vec- un Jaun-Anna) pāriet, visticamākais, meitas Edith v. Wahl (1881 - 1974) īpašumā.

1918 - 1920 Latvijas Neatkarības karš

1918 Marienburgas pils pēdējais īpašnieks Arnolds f. Fītinghofs emigrē.
1919. g. 20. - 22. feb. Babeckas kauja. Neatkarīgās Somijas vienības izcīna kauju,  somu pusē 9 kritušie
*1919. g. 25. maijā (Ērmaņos?) piedzimst kpt. Alfrēda Prauliņa dēls Tālivaldis Prauliņš †1920.g.9.aug. Kuldīgā.

Alfrēds Prauliņš 1919. gada 3. maijā brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā un piedalās Rīgas un Vidzemes atbrīvošanā. Jūlijā Alfrēds kļūst par rotas komandieri 4. Valmieras kājnieku pulkā, tiek paaugstināts par kapteini. 
1919. gada septembrī Valmieras kājnieku pulks piedalās Līvānu ieņemšanā. Alfrēda vadītā rota ielaužas ienaidnieka spārnā, satriecot lielinieku spēkus. Tie aizbēg, pamezdami vairāk kā 50 kritušo. Novembrī Alfrēds piedalās Rīgas atbrīvošanā no bermontiešiem.

1919. g. 29./30. maijā: kauja par Ērmaņiem. 

Atmiņas uzrakstījis igauņu armijas leitnants ltn. Boris Leeman. 28. maijā ēku igauņu armijas apakš-praporščiks Vaga ar lielgabalu apšaudīja Ērmaņu muižu (tas minēts arī arhīva vai apsekošanas dokumentos), domājams, šajās dienās ēka ir zaudējusi torni un ieguvusi lielos caurumus sienā un skurstenī, kas redzami vēl šodien. Boris Leeman satiek Ērmaņu muižas pagalmā muižnieku (Kārli Prauliņu) un savu skolas biedri Hilda Koch, kas precējusies (Tallinas cietoksnī) ar muižnieka brāli - muižnieku Alfrēdu Prauliņu, kurš pēc kaujas uzvaras rīkoja bagātīgu svētku mielastu. Nākošajās dienās ar triecienu tika ieņemta Jaunanna. Ltn. Boris Jakob Leeman ir Lāčplēša ordeņa kavalieris Nr. 3/1768. (TBC) 
[*1894 Hilda Prauliņa (dz.Koha) 1.nov. Ambla, Igaunija]

1918 (1920) - 1940 Latvijas 1. brīvvalsts

~1920. g. Axel v. Delwig meita Edith v. Wahl (1881 - 1974) pēc kara Ērmaņu muižu, iespējams, pārdod Latvijas Republikai (Apes muzejam ir precīzāka informācija).
Muižas Latvijā pastāvēja līdz 1920. gada agrārajai reformai, kad tās tika likvidētas un bijušajiem īpašniekiem reizumis tika atstāti vienīgi muižu centri. Līdz ar to daudzi izcili ansambļi, vides un arhitektūras mākslas darbi gāja bojā, piem. Alūksnes mž. atsevišķi paviljoni gājuši bojā tieši Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. 
1920 agrārā reforma: Ērmaņu mž (314 ha) sadala 145 vienībās. [Latviešu konversāc.vārdn. XIII sēj. 25553-54 slejas. Rīga: 1935-36.]

Līdz 1920 Ērmaņu muižā uzcelts: 1 dzīv. koka ēka, 1 jaukta materiāla dziļā kūts (stallis), apbūves plat. – 304 m2, 1 koka labības šķūnis, 1 mūra pagrabs. (LVVA izziņa 24.aug.2005)

Ērmaņu muižā, vai kādā no tās atdalītajiem zemes gabaliem saimnieko Kārlis Prauliņš (1878 - 1946), vairāku sabiedrisku organizāciju biedrs un vadītājs, Alūksnes ev. lut. draudzes priekšnieks, ērģelnieks, sabiedrības dvēsele un iedvesmotājs. TBC

Alfrēds Prauliņš (1891 - 1942) atvaļinās no kara 1920. g. 1. aprīlī.
1920 - 1921 Kuldīgas apriņķa priekšnieks. *Aina Indra Praulins (May 6, 1921 Kuldīgā - 2003 Australia)
1921. g. Rēzeknes, 1923. g. Ilūkstes apr. priekšnieks. *20 III 1924 Grīva *Astrīde Irēne †2003 Australia
Madonas priņķa priekšnieks (līdz ~1930.g.) *17.11.1927 Madona: Ruta Dagnija Margarita Silins – †23 Apr 1993, Sverige

1924 Malienas pag. centru pārceļ no Brenciem uz Mālupi: mž. ēkā.

Teodors Prauliņš (1884 - 1958), Uģa Prauliņa vectēvs, mežzinis, dzīvojis Palsmanē, Trapenē, Strenčos, stāda ar mazpulkiem (?) Trapenes lapegļu aleju. 
1924. g. 22. janvārī mežziņa Teodora un Almas ģimenē piedzimst Imants Edgars Prauliņš (1924 - 1994), Uģa Prauliņa tēvs, 1925. g. - Aina (Prauliņa) Bērziņa, Uģa Prauliņa krustmāte. Atmiņu stāstu fragmenti par Ērmaņu muižu kā par īpašu, ideālu sapņu vietu. Par sadzīvi, Dāvja saimniekošanu, Kārļa mūzikas instrumentu spēlēšanu un Alfrēda nemitīgi uzmundrinošo joku pilno dabu. 

1928 (3. vai 11. feb.) pirkšanas līgums no Latvijas valsts Ērmaņu muižu nopērk apriņķu priekšnieks Alfrēds Prauliņš, Lāčplēša ordeņa kavalieris nr. 3/1680. (Ģimenes nostāstos tika minēts, ka tā ir piešķirta par nopelniem Brīvības cīņās)
1929 Vēst.pieminekļu valsts apsekošana: bijis tornītis (kāpnes uz augšu) [īpašn. Alfrēds Prauliņš]

†1932 Patriarhs Dāvids Praule / Dāvis Prauliņš (20 Aug 1843 Vijciema pag. - 27 Oct 1932 Ērmaņi) 


Alfrēds Prauliņš - Valmieras (~1931-~1938), Valkas (ap1938-1940) apriņķu priekšnieks un Aizsargu pulka komandieris.

1930-os Alfrēds Prauliņš terases koka kāpņu vietā uzceļ cementa kāpnes (un, iespējams, arī 3 masīvas betonētas segtas noejas pagrabos, kuras demontētas 2017. g.) un baseinu/strūklaku ar sievietes skulptūru (mākslīgais akmens/cements?)
- tautā sauktu par „Nāriņu, ievelk mājā elektrību, uzliek cementa dakstiņus.
 
Tēlnieks, Mākslas akadēmijas students Harijs Bērziņš (1904 - 1976).


Foto: „Veltījums Prauliņu Uģa un Ingas ģimenei no mākslinieka - tēlnieka Harija Bērziņa bērniem 2015. g. 26. septembrī, Ērmaņu muižā.
No kreisās: Kārlis Prauliņš; iesp. skulptūras modele un viņas pavadonis; tēlnieks Harijs Bērziņš.

1920-34 uzcelts: 1 koka dzīv.m., abu ēku kop. platība 290 m2, 1 koka klēts, 1 koka pirts. (1308.f.4.apr.652.lieta,123.lp.)
1934 rakstnieks Aleksandrs Pelēcis beidz Malienas sk.

 
† 1935 Kristīne (Karnāte) /Praule/ (17 Sep 1858 - 15 Jul 1935 Ērmaņi) Alūksnes kapos
1935 nojaukts (!) Alūksnes parka Putnu paviljons ar pūķu figūrām un Pomonas (dārzkopības dievietes) templis. 


~1940 Alfrēds Prauliņš beidz savu ~20 gadus garo apriņķa priekšnieka un aizsargu komandiera darbu un kļūst par policijas priekšnieku Alūksnē. Kā stāstīja viņa krustmeita Aina Bērziņa: lai būtu tuvāk mājai - Ērmaņu muižai. Aina vēl atcerējās brīnišķīgās pusdienas ezera krastā, pastaigas parkā, kurās iepazinās ar arī Alūksnē dzimušo muzikologu un komponistu, Mūzikas akadēmijas Prof. Dr. Oļģertu Grāvīti (1926 - 2015), kurš vienmēr sūtīja sveicienus savai dzimtajai vietai un ir atbalstījis Ērmaņu muižu ar rekomendāciju projektu konkursam.
1940. g. telefonu grāmata
Tel. nr. 3 Kārlis Prauliņš Ērmaņu muižā, Kārļa draugs Štelmak(h)ers - Ponkulē 13, savukārt kaimiņš Augusts Lietapurs - Ērmaņos 16.

1939 - 1945. II pasaules karš: CCCP - Ostland - CCCP

1930. gados Eiropā izveidojas autoritārie režīmi. 
1939. g. septembrī PSRS un Vācija pēc savstarpēja pakta norunas okupē Poliju, sākas II Pasaules karš, kura pakāpeniskā rezultātā Latvijas brīvvalsts 1940. g. zaudē savu neatkarību un tiek pievienota Maskavas autoritārajai iekārtai (PSRS).
17. jūnijā, 1940. g. ienāk Sarkanās armijas karaspēks.  (TBC)  
5. jūl. 1940 Alūksnes Lielais Ugunsgrēks (redz arī no Ērmaņiem), pilsētu atjauno tikai pēc kara. 
20 IX 1940 piešķir jaunsaimniecību Z 18, Valkas apr. piešķiršanas lietu reģistrs 16165. Mālupes pag.
1940. 17. jūl. - 1941. 17. apr. Ērmaņi (12F, 12 Fa) Prauliņš Alfrēds 23,64 ha. Prauliņi (18F) Prauliņš Kārlis 25,50; Mālupes pag. zemes īpašn. sar. Valkas apr.

1940 arestēts Alfrēds Prauliņš.
1941 apr: sadala jaunsaimniecībās: agrārreforma. Vēst. arhīvā Zemes plānu kopijas: Atmantas 63 Z, Vārpas 64Z, Grobiņas 14F, Upesalas 2F (pāri ceļam: D), Kārkliņi 1F (pāri ceļam Z). 

1941. jūn. skol. Katajs arestēts, piespiedu kārtā deportēts uz uz Sibīriju, no kuras neatgriezās.

22. jūn. 1941. g. Vācija pēkšņi sāk uzbrukumu Liepājai, līdz 8. - 10. jūl. iekaro Latvijas teritoriju bez pretestības.
1941 - 1944 Ostland. 
1941 ebreji tiek nogalināti Latvijas mežos.
1942. g. 20.jūl. zemes īpaš. lapa: Valkas apr. Mālupes pag. Ērmaņu īpašn. 1939: Alfrēds Prauliņš. Zemes īpašumu valdītājs 1942.g. - Kārlis Prauliņš, kurš 1942.g. vasarā īpašuma zemi apsaimnieko kā īpašnieks 1939 = 63,61 pūrvietas (aramzeme + dārzi = 45,50 pūrv., pļavas 7 pūrv., ganības 6, zem ceļiem, ēkām, pagalmiem - 5,  ūdeņi 0,11 pūrv. (1308.f.14.apr.3874 lieta, 56.lp.)

† Alfrēds Prauliņš 1942. g. 7. feb. piespriests nāvessods, 1942. g. 3.mar. Novosibirskas ciet. nošauts informācija Lāčplēšu ordeņa kavalieru mājas lapā http://lkok.com/detail1.asp?ID=1221
†10. dec. 1942. mirst Hilda Prauliņš (dzim. Koha 1.nov. 1894, Ambla, Igaunija)
Aina un Astrīde domā par došanos uz Rietumeiropu, pelnot iztiku ar muzicēšanu (Ainai esot bijusi laba balss un pēc ģimenes nostāstiem -  esot mācījusies Rīgā konservatorijā). Ruta patveras pie Almas un Teodora Prauliņa Trapenē. 
Māsīca Austra un Ruta (1944?) uz Zviedriju.

1944. g. rudenī Vērmahts atkāpjas, ienāk Sarkanā armija (18. aug. - Alūksnē).

1944. 15. sept. Alūksnes apr. DPP izp.kom. Lauks. nod. Mālupes pag. izp. kom. fonda prot. Nr. 2: Kārļa Prauliņa Ērmaņu saimn. 40,9 ha zeme un ēku daļa ieskaitīta valsts zemes fondā. Kārļa Prauliņa lietošanā atstāti 8 ha zemes ar nepieciešamo ēku daļu.
1944. 24. sep. & 1945. 10 feb.: Pēterim Kablokam pieškir jaunsaimniec. 15 ha no Ērmaņu mājām ar tiesībām izmantot daļu no saimn. ēkām (dzīvojamo, kūti, klēti, šķūni, pirti). 1945.g.10 feb. Elzai Balodei piešķir 15 ha no Ērmaņu saimniec. ar ēkām – siena šķūni.

1945. g. 8. maijā Otrais Pasaules karš nomināli beidzas. Neatkarīga Latvijas valsts vairs netiek atjaunota.

1945 - 1990. PSRS

Pēc kara muiža nodota lauks. arteļa “Arājs” bilancē, iekārtoti dzīvokļi (Juris Zviedrāns, 2013)

1946 sāk veidot kolhozus, veidošanu stimulē ar ekonomiskām (paaugstināti nodokļi indiv. saimniecībām) un represīvām (turīgo zemnieku izsūtīšana) metodēm. Kolektivizācija pamatā tika pabeigta 1950. g.
1946 lietotājs: MRM. 2-13 mape Nr 47. Prauliņi 322 z, 18,5 kopplatība, VB kategorija. 
†1946. 5. feb. KārlisPrauliņš Ērmaņos; 1946 Kārlim 46 ha zeme-> novēl saimniecību saimniecei Galanovai(?), viņas mātei&meitai,--> Galanova-Zābakam,
1947 Galanova aiziet pie Zābaka. [?Katrīna Galanova Nikolaja m. (dz.1923 27.IX)?]
Pēc 1948 izveido Malienas pag. Pr-js Jūlijs Zābaks. 

1949. g. 25. marta lauku iedzīvotāju piespiedu izsūtīšana. 
1949 objektam veikta rekonstrukcija [?] (Malienas paskaidrojums). 
1949 LU arhitektūras students Imants Prauliņš uzņem Ērmaņu muižas fotogrāfijas (tas ir ticams, jo šādas fotogrāfijas, skaisti apgrieztām malām bija starp citām līdzīgām Imanta Prauliņa fotofiksācijām).
1949 Imants Prauliņš
1951 u.c. apsekojumi par muižas stāvokli (TBC)
1951 Treiguts
 1953 sakarā ar Staļina nāvi, izsūtītie var sākt atgriezties Latvijā; politiski ieslodzīto daļēja brīvlaišana. 

Piena pieņemšanas punkts, sadalīšana dzīvokļos. Pirtī - krejotava.
„Nāriņas“ aizvešana uz Brenciem - kolchoza centru
1976 apsekojums: ēka nolaista & atrodas sliktā stāvoklī (J. Zviedrāns, 2013)

Meliorācija (fotogr.) 1980s un ... (TBC)
Šai laikā pazūd rija, nodedzinātas Ērmaņu ēku ansamblim piederošās 'Grobiņas' un gājušas bojās citas (Lietapuru māja, „Vēveri“, saimniecības ēkas, pagrabi.

1988 ēkas remonts (kolhoza „1.Maijs” būvbrigāde). Ierīkoti vairāki dzīvokļi. Iespējams, šai laikā uzbūvēts iedzīvotājiem arī 'multifunkcionālais' saimniecības komplekss (kūtīm, malkai utt.)
1988 - Tautas fronte: (Maruta Uiska) nogādā „Nāriņu“ atpakaļ Ērmaņu muižā.
~1980/90 Vitas Vīksnas raksts Malienas ziņās par atjaunoto Ērmaņu muižu un Nāriņu.
Neatkarības atjaunošana, 1990- tie g. (TBC)
1992 Rutas Siliņas Latvijas apciemojums. 
† 23 Apr1993 Ruta Dagnija Margarita Silins (Sollentuna, Zviedrija).
 
~2000 muižas zemes privatizē paju sabiedrība, bijušie iedzīvotāji un kolhoza darbinieki. 
2000. gadu vidū Ērmaņu muižu sāk atjaunot Inga un Uģis Prauliņš
2008. g. 13. septembrī notiek Pirmā Lielā Talka Latvijā un Ērmaņu muižā. Piedalās pagasta vadība, tuvākie kaimiņi, esošie un bijušie iedzīvotāji.
2010 atpirkti „Zaļenieki - 2“ teritorija. Nodibināta biedrība „Ērmaņu muiža”, reģistrēta Latvijas uzņēmumu reģistrā 7. jūlijā, 2010.
2011. g. notiek pirmā koncertsezona Ērmaņu muižā.
2012 „Nāriņas“ atjaunošana (novada jauniešu amatmācības nometne), iekārtots progresīvas kanalizācijas sistēmas elements - niedru lauks.
2013 atjaunoti skursteņi, ēkas konstrukcijas un tornis ar LAD LEADER līdzekļiem. 
Tuvāk par rekonstrukcijas, restaurācijas, renovācijas darbiem lasīt šeit... https://ermanumuiza.blogspot.com/2017/07/ermanu-muizas-fasades-restauracija.html
2014 ievilkts elektrības kabelis, zibensnovedējs. Pirmā etnonakts, pirmais jazz koncerts, pirmās kāzas, pirmās dzejas dienas
2015 uzbūvēts jaunais šķūnis. Ērmaņu muiža Imanta Lancmaņa grāmatā “VIDZEMES MUIŽU ARHITEKTŪRA. ARCHITEKTUR LIVLÄNDISCHER GUTSHÄUSER”.
2016 iznāk Ingas Prauliņas grāmata „Muižas zupas“, iesākts veidot piemājas dabas parku. 
2017 atjaunotas visas fasāde, pabeigta visu logu un ārdurvju ielikšana. Pirmais blūza vakars.
2018 LPS un LVM Meža dienu projekts - muižas parka stādīšana. Drenāžas ap māju izveidošana. Ērmaņu muiža Vitolda Mašnovska enciklopēdijā „Muižas Latvijā“ 1. sējumā.
Links... (TBC)

INFORMĀCIJA
Sakk, Ivar. Läti mõisad. Reisijuht. Tallinn: EVG Print, 2006. Lk 104.
Imants Lancmanis. “Vidzemes muižu arhitektūra. Rundāles pils muzejs, 2015
Vitolds Mašnovskis. Enciklopēdija „Muižas Latvijā“ 1. sējums. (2018)